Aiziet, lai paliktu 55
Neaizmirsīsim, ka ikviens Putina paziņojums pēc brīža var izrādīties kas gluži cits.
2013. gada 19. decembrī preses konferencē Maskavā, kurā piedalījās vairāki simti ārvalstu un Krievijas žurnālistu un kuru tiešraidē redzēja miljoniem televīzijas skatītāju, “The Los Angeles Times” korespondents Sergejs Loiko uzdeva jautājumu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam: “Vai ir iespējams, kaut vai hipotētiski, ka Krievija ievestu savu karaspēku Ukrainā? Jā vai nē?” Putina atbilde bija: “Mēs negrasāmies vicināt zobenu un ievest karaspēku. Pilnīgas muļķības. Nekā tāda nav un nevar būt.” Trīs mēnešus vēlāk, pārkāpjot Helsinku vienošanos, Budapeštas memorandu un virkni citu starpvalstu nolīgumu, notika Krimas aneksija un sākās karš. Arī patlaban Austrum ukrainā Krievijas karavīru nav, lai gan viņi tur bija un ir.
Un kā tas ir Sīrijā?
Vladimirs Frolovs, starptautisko attiecību eksperts: “Pirmkārt, Krievija no Sīrijas nav aizgājusi, paliek kara bāzes, paliek bruņojums, nemaz nerunājos par pretgaisa aizsardzības ierīcēm, kas kontrolē visu Sīrijas gaisa telpu. Militārās ietekmes ziņā viss saglabājas. Tā kā krievi un amerikāņi ir pamiera garanti, Kremlis paliek iesaistīts spēlē.”
Pāvels Felgenhauers, militārais analītiķis: “Patlaban Krievija nav gatava tiešai konfrontācijai ar Rietumiem, tāpēc jāmeklē kompromisi. Un jāgatavojas. Aviācijas spēki tiek atvilkti, taču paliek kara bāzes. Lidmašīnām ir jāiziet tehniskā apkope. Bet ar aviāciju ir tā: šodien te, rīt – jau citur. Galvenais – skaļi paziņot par misijas veikšanu. Taktiski ģeniāls plāns. Taču stratēģiski viss joprojām ir sarežģīti. Sīrijā paliek flote, tanki, artilērija, pretgaisa aizsardzības ierīces, kājnieki, apkalpojošais personāls. Kādās pozīcijās “Front-an-Nusra” un ISIS bija, tādās arī palika. Krievija nav iznīcinājusi teroristus. Un Krievija nav arī aizgājusi no Sīrijas.”
Sergejs Medvedevs, vēsturnieks un žurnālists: “Irāna neiesaistījās naftas darījumā, atteicās piedalīties Krievijas grandiozajā projektā, vērstā uz vēl lielāku naida kurināšanu starp šiītiem un sunnītiem. ES neatcēla sankcijas. Putins ir apvainojies uz pasauli, kas neizprot krievu dvēseles izpausmes kasešu bumbu sprādzienos un spārnoto raķešu “Kaļibr” zalvēs.”
Jurijs Feļštinskis, militārais analītiķis: “Asada režīms nav stabilizēts, ISIS nav vājināts, opozīcija nav iznīcināta. Veikts tikai viens uzdevums: saasināts pilsoņu karš un palielināts bēgļu skaits. Ieveda klusi, izveda skaļi. Taču gaisa spēku bāze Latakijā un jūras kara bāze Tartūsā paliek. Patiesībā Putins paziņoja nevis par karaspēka izvešanu, bet par to, ka Kremlī ir nolemts pamest Asadu likteņa varā. Krievija Sīrijā tagad ir gatava atbalstīt kurdus, kas cīnās par neatkarīgas valsts izveidi. Tas nozīmē Sīrijas sašķelšanos. Kurdi cīnīsies pret Turciju, turku un kurdu karš var būt ilgs un asiņains, saistīts ar lieliem humanitāriem zaudējumiem. Putinu tas apmierina, jo viņa stratēģiskais mērķis ir vājināt Rietumus ar jebkuriem līdzekļiem.”
Andrejs Zubovs, vēsturnieks, profesors: “Karaspēka izvešana – Putina otra lielākā sagrāve pēc Ukrainas. Ukrainā izgāzās “Jaunkrievijas projekts”, Sīrijā neizdevās simt dienās atjaunot Asada režīmu. Tam varēja sekot vai nu kājnieku operācijas, vai atkāpšanās. Steigu diktē ekonomiskais stāvoklis – patlaban tik dārgas ārpolitiskās avantūras, kas turklāt nesniedz cerēto atdevi, Kremlim nav pa kabatai.”
Džons Makeins, ASV senators, Senāta Bruņoto spēku komitejas priekšsēdis: “Putina paziņojums par karaspēka izvešanu no Sīrijas nozīmē pārliecību, ka uzlidojumos ir nogalināts pietiekami daudz Asada asiņainā režīma pretinieku. Četrus gadus Obamas administrācija vēroja, kā režīms iznīcina gandrīz ceturtdaļu miljona sīriešu. Kad Asada pozīcijas sāka novājināties, administrācija tikpat mierīgi vēroja, kā Putins nāk palīgā brutālajam režīmam, vienlaikus pārplūdinot Eiropu ar jaunām bēgļu straumēm.”
Un vēl viena Andreja Piontkovska svarīga atziņa: “Tas, ka Maskavai ir savs aģentu tīkls džihādistu struktūrās, sen nav noslēpums. Starp tiem ir gan VDK savervētie aģenti no tā saukto nacionālo atbrīvošanās kustību laika, gan arī Padomju Savienībā apmācītie Sadāma virsnieki, kas patlaban veido ISIS militāro kadru mugurkaulu, kā arī jaunieši no Kaukāza republikām, kam Krievijas Federālais drošības dienests kā Allāha kareivjiem piešķir ārzemju pases izbraukumam uz Tuvajiem Austrumiem. Pārfrāzējot Čērčila slaveno formulu, var teikt, ka Putina politika Sīrijā ir ciniski meli, iepakoti nekaunīgā liekulībā, kas piesegta ar klaju krāpšanos.”
