Kara spēles 55
Komentē Glens Grants, drošības jautājumu analītiķis: “Uz Putina militāro kampaņu Sīrijā ir jālūkojas plašākā mērogā. Pirmkārt, tā ļauj novērst uzmanību no Austrumukrainas. Otrkārt, tā saasina bēgļu un migrantu krīzi Eiropā, radot spiedienu gan uz Turciju, gan uz Eiropas Savienību. Treškārt, tā ir iespēja veikt militārās mācības un izmēģināt jauno kara tehniku. Taču tas viss ir bijis nepieciešams, lai pēc tam darītu kaut ko citu. Ko tieši? Nezinu. Bet tādas lietas nedara tāpat vien, jo tas maksā lielu naudu. Tagad viņš ir uztrenējis gaisa spēkus, viņš ir uztrenējis jūras spēkus, ir noticis komandu treniņš, loģistikas treniņš. Sīrijā viņam nevajag teritoriju, vajag tikai ostu un bāzes. Skaidrs, ka Putins vairs neraizējas par Asadu, viņam pietiek ar spēcīgu valdību, galvenais – lai nebūtu demokrātijas, tas arī viss. Tāpēc Kremlis tik ļoti baidās no demokrātiskām pārmaiņām Ukrainā, jo tās varētu pārsviesties arī uz Krieviju. Viņš ir radījis Eiropā haosu un spriedzi. Un ir atgriezies politiskajā arēnā – viņam ļoti patīk sēdēt pie pārrunu galda.”
Andrejs Piontkovskis, politologs: “Putins vairākkārt ir uzsvēris, ka Sīrijas operācija ir “militārās mācības”. Tikai Asada opozīcijai nav ne gaisa spēku, ne pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā beidzās gadījums, kad krievu kara lidmašīna saskārās ar reālu pretinieku, ir labi zināms. Tāpēc rodas jautājums: ko viņi tur mācījās? Arī Čečenijas kara laikā teica: jo vairāk karavīru iegūs šo skolu, jo labāk. Kā pēc tam izskatījās Groznija, redzēju pats savām acīm. Tā ir militāra pieredze cīņā ar civiliedzīvotājiem un partizāniem, ļoti specifiska lieta, kas karā pret regulāru armiju nav noderīga. Pat skaitliski mazā Gruzijas armija lika Krievijai ciest zaudējumus, jo tai ir pretgaisa aizsardzības sistēmas. Varam secināt, ka Kremlis gatavojas apspiest nemierus vai nu satelītvalstīs, vai pašā Krievijā. Putina vanadziņi trenējās šķaidīt un jaukt kopā ar betona gruvešiem dumpīgo Krievijas pilsētu iedzīvotājus.”
Staņislavs Belkovskis, politologs: “Putinam nepatīk, ja viņu iedzen stūri. Arī tad, ja to dara viņš pats. Sīrijā viņš jutās iedzīts stūrī. Karot ar Turciju – tā būtu otra Afganistāna. Bet tas viņā raisa mistiskas bailes, jo pirmā Afganistāna zināmā mērā sekmēja PSRS sabrukumu. Tagad pret viņu ir ASV, pret viņu ir Eiropa, pret viņu ir islāma valstu koalīcija, ko radījusi Saūda Arābija. Tāpēc viņš nolēma bēgt. Pēdējā brīdī. Viņam vajadzēja pagūt pirmajam – kamēr tauta vēl nav sākusi skaļi kurnēt par iestigšanu Sīrijā. Šī karošana budžetam atņem, pēc dažādām aplēsēm, no 750 miljoniem līdz 1,2 miljardiem ASV dolāru mēnesī. Mācības slepkavot par nodokļu maksātāju naudu (kā Putins to atklāti nosauca decembra tiešajā ēterā), ir beigušās.”
