Ko puikas atrod muzejā? 0
Motormuzeja jauno iekārtojumu vērtēt gāju kopā ar mazdēliem (7 un 9 gadi) un tīši vairāk vēroju viņu reakcijas, nevis ļāvos savai iesirmajai nostalģijai pie moskvičiem, volgām, pobedām. Un – bija tiešām interesanti.
Nu “nepaņem” viņus tā īsti gandrīz simtgadīgas tehnikas parāde… Lēna un domīga pastaiga gar tiem nesanāk. Ar retiem izņēmumiem, kad gandrīz vai ar varu nobremzēju šos pie kaut kā man mīļa. Pie Kārlīša (“M 401”), piemēram, brīdi paklausās, kā tādu manā piektajā dzimšanas dienā ar draugu uz pusēm nopirka viņu vecvectēvs, kā atklāšanas tūrē uz Carnikavu vecajā alejā sasniedzām tiešām fantastiskus 85 km/h, un koki skrēja garām žilbinoši žigli… Pie “Pobedas” neticīgi noklausās stāstiņu par pirmo amatieru nakts ralliju “Mārupe”, kurā kopā ar bračku braucām tieši ar šādu, šodienas skatījumā traki smagnēju rīku. Un aizskrien. Augšup pa slīpo ceļu uz vēstures nākamo plauktu, kuru iezīmē spilgtas kustīgas gaismas bultas.
Digitālās piedevas ir tās, kuras zēnus muzejā visvairāk vilina. Un jāatzīst – to ir daudz. Un izcilā līmenī. Tā, manuprāt, labākā jaunā piedeva ekspozīcijai, kura tik daudz mainījusies nemaz nav. Informatīvi displeji pie katra auto, lieliem ekrāniem, jaunajai paaudzei pierasti vadāmiem ar pieskārieniem. Atļautiem un aicinošiem pieskārieniem, tajos var attiecīgo auto izgrozīt visos rakursos, tajos var virtuāli salonā iesēsties, tajos var tehniskos datus izlasīt (čaļus pievelk galvenokārt viens skaitlis – maksimālais ātrums). Zēni par izcilāko šajā jomā atzīst pagrabstāvā atrasto mikroautobusu “Latvija”, kuru dators atļauj zibenīgi “pārkrāsot” vairāk nekā desmit dažādos variantos…
Pēc nepilnas stundas trīsstāvu loki ir izstaigāti. Laika rezervīte vēl ir. Kur gribas atgriezties? Atkal vienprātīgs lēmums. Un adrese, kurai visai maz kopīga ar auto vēsturi. Augšstāva tālākajā stūrī, kur plašie logi paver skatu uz Biķernieku trasi (tās skaists un izgaismots makets arī te vitrīnā nolikts), ir piecas virtuālas vietas sporta automobiļos, kurās vari apsēsties blakus labiem pilotiem, uzlikt austiņas, kurās rūc motors, un redzēt, kā asfalts un betona borti skrien pretim. Te pavadām vēl pusstundu (pie mistera Bīna “Mini” jautri pakavējāmies vien pāris minūšu, Dambja Dakaras “Oskaram” pagājām garām pat neapstājušies).
Tātad – večiem nostalģijas šeit pietiks. Puikām datorzinību arī. Un nevar nepieminēt vēl vienu jauninājumu, kurš gan nav īsti adresēts ne man, ne mazdēliem, bet pārvērš muzeju par visai augstas klases starptautisku izglītojošu centru. Tie ir gidi, kuru pietiekami daudz visās zālēs, kuru zināšanu un angļu valodas prasmes līmenis ļauj ar Rīgu un Latviju lepoties.
Muzeja popularitāte aug. Būs tūlīt problēmiņa – pat darba dienas vidū apmeklētāju auto stāvvieta jau kļuvusi par šauru.
