Ko politiķi sola mainīt kultūrpolitikā: “KZ”priekšvēlēšanu diskusija 0
Diskusijā “KZ” redakcijā piedalījās kultūras ministre DACE MELBĀRDE (Nacionālā apvienība), DACE BLUĶE (“Attīstībai /Par!”), EVITA ZĀLĪTE-GROSA (Jaunā konservatīvā partija), ATIS ZAKATISTOVS (“KPV LV”), INTS DĀLDERIS (“Jaunā Vienotība”), EVIJA PAPULE (“Saskaņa”), VALDIS SKUJIŅŠ (ZZS) un eksperti – kultūras nozares pārstāvji: Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs rakstnieks HARALDS MATULIS un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes locekle, Ģertrūdes ielas teātra producente MAIJA PAVLOVA.
Diskusiju vadīja “LA” pielikuma “Kultūrzīmes” redaktore Anita Bormane.
Būtiskākais un citas prioritātes
– Kuri, jūsuprāt, ir trīs prioritārie kultūrpolitikā veicamie darbi, pie kuriem esat gatavi ķerties, topot ievēlēti jaunajā Saeimā?
Dace Melbārde: – Būtiskākais jau uzreiz pirmajās nedēļās – cīņa par kultūras budžetu, un tās būs ļoti grūtas sarunas, ņemot vērā, ka fiskālā telpa 2019. gadā būs mazāka nekā šogad, un Kultūras ministrija ir iesniegusi vairākas prioritātes. Pirmā – joprojām atalgojuma palielināšana kultūrā strādājošajiem, jo vidējā alga aug straujāk nekā mūsu iespējas to paaugstināt. Īpaši smaga situācija ir mantojuma nozarē, tomēr nedrīkstam arī vieglprātīgi raudzīties uz mūzikas nozari, jo tieši tajā strādājošie cilvēki ir vismobilākie. Otrs – Latvijas valsts simtgades sasniegumu pēctecība. Filmu nozarei, kas ieguvusi un pierādījusi lielu atrāvumu, pateicoties valsts simtgades filmu programmas finansējumam, nākamajam un aiznākamajam gadam jau ir iezīmēts. Tomēr ir vēl citi uzdevumi, kas jārisina: literatūras eksporta turpināšana, Nacionālās enciklopēdijas izveide u.c.
Valdis Skujiņš: – Uzdevums būtu šos priekšlikumus par algu palielināšanu muzeju darbiniekiem un citiem aizvadīt arī līdz pašvaldībām. Jāturpina labi iesāktais – runājot par Liepāju, šeit domāju atbalstu Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” darbības ekonomiskajam nodrošinājumam, kā arī jādomā par gaidāmās Ventspils koncertzāles darbību. Tikpat svarīgi – gatavojoties Skolēnu dziesmu svētkiem 2020. gadā, valsts līmenī atbalstīt Dziesmu svētku procesu, lai kvalitātes līmenis saglabātos tikpat augsts kā tikko pagājušajos svētkos.
– Pirms dodu vārdu “Jaunās Vienotības” pārstāvim, vēlos paust izbrīnu par to, ka pēdējos gados nepārtraukti pie varas esošās partijas programmā kultūra vispār nav izcelta kā prioritāte…
Ints Dālderis: – Pats neesmu piedalījies programmas veidošanā, bet, runājot par prioritātēm – pirmā – atlīdzības jautājums kultūras sektorā strādājošajiem, jo atalgojums kultūrā joprojām atpaliek no vidējās algas pieauguma valstī. Nākamais – kultūras infrastruktūras jautājumi, kā arī kultūrizglītības kvalitātes problēma. Visu līmeņu kultūrizglītībā, salīdzinot ar citām valstīm, investējam ļoti lielus līdzekļus, bet kā profesionālās kultūras pārstāvis tomēr redzu, ka atdeve nav tāda, kādu mēs to vēlētos, un tāpēc kultūrizglītībā būtu nepieciešamas strukturālas izmaiņas.
Atis Zakatistovs: – Mērķtiecības un efektivitātes uzlabošanai, KPV LV programmā ir piedāvātas strukturālas izmaiņas valsts pārvaldē, kas skar arī kultūras nozari. Redzam, ka kultūrā ir jāstrādā pie konkrētiem virzieniem: pirmais – bāzes finansējuma palielināšana, tātad – algas cilvēkiem. Otrais – kultūras eksports. Trešais, kultūras pieejamība, ar to saprotot tautas kultūru un kultūrizglītību plašā izpratnē. Lai šos mērķus īstenotu, esam gatavi ļoti radikālām strukturālām pārmaiņām kultūrā.
Apsveram iespēju reorganizēt Kultūras ministriju par sekretariātu, nododot 14 tās pakļautībā esošās kapitālsabiedrības Ekonomikas ministrijas pakļautībā.
Evija Papule: – Viena no svarīgajām lietām ir stratēģiskā plānošana – tā kā atrodamies kultūrpolitikas pamatnostādņu “Radošā Latvija 2014 – 2020” īstenošanas vidusposmā, nepieciešams izvērtēt, kas sasniegts un kas būtu vēl jādara. Cita – starpnozaru, īpaši – izglītības un kultūras – sadarbības veicināšana, īpaši, ja runājam par “Latvijas skolas somu”, kultūrizglītību, radošajām industrijām, izglītības saturu, sadarbību starp augstskolām. Tikpat svarīgi – atalgojums; VKKF finansēšanas modeļa maiņa; Kultūras kanona uzturēšana un nemateriālo un materiālo kultūras vērtību attīstīšana, tai skaitā īpašu vērību pievēršot latviešu valodas un latviešu kultūras attīstīšanai, un arī papildu runājot par daudzkultūru sabiedrību, ja redzam Latviju kā daudzkultūru zemi; kā arī kultūras reģionālā pieejamība – sākot ar bibliotēkām un beidzot ar kultūras namiem.
Dace Bluķe: – Viens – bāzes finansējuma palielināšana. Šeit runāju par Valsts Kultūrkapitāla fondu, jo, neraugoties uz to, ka valdība beidzot ir pieņēmusi ilgi gaidīto lēmumu par tā finansēšanas modeļa sasaisti ar akcīzes nodokļiem (3% no akcīzes nodokļa alkoholam, 2% no akcīzes tabakai, 1,37% no izložu un azartspēļu nodokļa. – Red.), tā budžeta pieaugums tomēr nebūs tik liels un straujš, kā kultūras nozare to sagaida (runa ir par papildu 3,1 miljonu eiro 2022. gadā. – Red.). Mēs piedāvājam īstenot procentuāli lielāku nodokļu atskaitījumu – 3 un 10% no akcīzes nodokļiem.
Otra svarīga lieta – kultūras nozarē strādājošo atalgojums. Uzskatām, ka jomās, kur tiek prasīta augstākā izglītība – arhīvos, muzejos, bibliotēkās un citur – tam vajadzētu būt pielīdzinātam vismaz vidējam atalgojumam valstī. Saistībā ar VKKF – kad runājam par vidējo atalgojumu valstī, parasti tiek ņemti vērā valsts un pašvaldību sektorā nodarbinātie, tomēr Latvijas radošās savienības apvieno vairāk nekā trīs tūkstošus individuālu mākslinieku, kuri nav ne pie viena darbā, un viņu atalgojums bieži vien ir tas, ko viņi saņem no VKKF. Šie cilvēki statistikā vispār neparādās, un viņu atalgojums bieži ir krietni zemāks par to, ko saņem valsts un pašvaldību sistēmā strādājošie. Vēl būtiska prioritāte ir kultūras infrastruktūras jautājumi.
Evita Zālīte-Grosa: – Kā kultūras cilvēks un nozarē strādājošais vispirms es rūpētos par to, lai mūsu nozarē strādājošajiem būtu cienīgas algas. Būtiski būs īstenot mūsu radikālāko priekšlikumu kultūrā – atšķirīgo VKKF finansēšanas modeli (JKP paredz VKKF finansēšanu sasaistīt ar 0,066% no iekšzemes kopprodukta. – Red.), kā arī veikt izmaiņas kultūrizglītībā, izvērtējot profesionālās ievirzes skolu programmas un darbību. Viens no karstākajiem jautājumiem – kultūras infrastruktūras uzlabošana un apsaimniekošana.
D. Bluķe: – Uzskatām arī, ka svarīgi uzlabot sadarbību starp kultūru un vispārējās izglītības jomu, jo ir ļoti lielas bažas par to, kas notiks ar kultūrizglītību vispārējās izglītības sistēmā pēc jaunās izglītības reformas.
VKKF finansēšanas modelis: kompromiss un risinājumi
– Pievēršoties jautājumam par VKKF finansēšanu no iezīmētajiem nodokļiem – iepriekšējās diskusijās vienmēr parādījās, ka fonda budžets rezultātā dubultosies, tomēr šobrīd pieaugums paredzēts 3,1 miljona eiro apjomā 2022. gadā. Jautājums ministrei – vai šo acīmredzot diskusijās un kompromisos sasniegto rezultātu uzskatāt par optimālu?
D. Melbārde: – Pret kopējo budžeta pieaugumu un plānoto perspektīvu situācija ar VKKF finansējumu vērtējama kā laba, strādājot piecus gadus nozarē, varu solīt tikai to, kas reāli ir izdarāms. Nevaru atļauties sapņot, jo esmu saskārusies ar cīņu par kultūras budžetu piecu gadu garumā un zinu, kādas ir sabiedrības izvirzītās un kādas – fiskālās politikas prioritātes. Līdz ar to vismaz tas, ka plānojam VKKF budžeta pieaugumu līdz 2021. gadam 3,2 miljonu apmērā, ir daudz un labi, turklāt – stabili.
2011. gadā bija runa, ka VKKF budžets ir jādubulto, un mēs to esam izdarījuši. Piekrītu, ka tas noticis, atsperoties no ļoti zema punkta.
Ja runājam par VKKF finansējuma reālo pieaugumu, kas pašlaik ir iezīmēts likumā no 2022. gada, esmu reāliste, uzskatu – reālās fiskālās politikas prognozes parāda, ka tas ir, ko reāli varam solīt. No man pieejamās informācijas neredzu, ka varētu solīt vairāk.
– Kā teikts vecajā sakāmvārdā: labāk zīle rokā nekā mednis kokā?
– Jā, jo darbu jau vēl var turpināt, un tāds bija arī VKKF uzstādījums – vispirms nofiksējam to, ko varam izdarīt, lai vispār varam atgriezties pie sākotnējā finansēšanas modeļa, turklāt – ar prognozētu pieaugumu, un, tiklīdz ir iespēja iegūt papildu līdzekļus, par to arī iestājamies un grozām normatīvos aktus.
– Neesot nemaz jāgaida 2022. gads, VKKF finansējumu četros gados var palielināt divas reizes – sola “Attīstībai/Par!”. Kā panāksit solīto?
D. Bluķe: – Kad grozījumi VKKF likumā būs pieņemti Saeimā, gaidīsim pirmo izdevīgo brīdi, lai runātu par akcīzes nodokļu atskaitījumu likmju paaugstināšanu.
– Kā JKP gatavojas izpildīt savu solījumu par VKKF finansēšanu 0,066% apjomā no IKP?
E. Zālīte-Grosa: – Kā jau šeit tika minēts, mēs vēl kādu mazu brīdi varam atļauties – nē, nevis solīt, bet sapņot. Mūsu partija nāk ar vīziju sakārtot tiesiskumu valstī. Savu vīziju un redzējumu par nulles valsts budžetu esam iesnieguši Fiskālās disciplīnas padomē, un tas apstiprināts kā labs. Mēs šo naudu nevis atņemsim kādam, bet sakārtosim budžetu tā, lai nebūtu nevienam jāatņem. JKP noteikti nāks ar idejām par to, kur ņemt naudu – tas varētu būt no ostām, no banku finanšu stabilitātes nodokļa, ēnu apkarošanas utt.
E. Papule: – Atbalstām pēc iespējas neatkarīgāku institūciju, kurā lēmumus pieņem profesionāļi. Balsotu “par” divos punktos – par VKKF kā neatkarīgu institūciju un par finansējuma palielināšanu, tomēr bez konkrētu skaitļu nosaukšanas, jo nauda vēl ir jānopelna. “Saskaņai” ir programma par ekonomisko attīstību un, ja tur ir nauda, tad, neapšaubāmi, kultūra ir viena no prioritātēm. Jāsaka, ka galvenās prioritātes ir labklājība, izglītība, veselība un kultūra.
– Vai apzināti pašā pēdējā vietā?
– Nevis pēdējā vietā, bet tajā nozīmē, ka tās visas tiek tradicionāli nosauktas par “tērējošām” nozarēm.
– Kāpēc JKP izvēlējusies VKKF finansēšanas modeļa piesaisti pie IKP, ja iepriekšējā pieredze ar citām nozarēm rāda, ka tas vai nu neīstenojas nemaz, vai ar milzu grūtībām?
E. Zālīte-Grosa: – Runa ir par VKKF finansēšanas ētisko pusi.
Ja jau kultūra ir Latvijas zelts, tad kā pret zeltu pret to arī jāattiecas.
Nevaram sasaistīt VKKF, kas ir stūrakmens šim procesam, ar vēlmi aizvien vairāk lietot tabaku, alkoholu vai spēlēt azartspēles. Saprotu arī, kāpēc šī diskusija par ētiskumu ir noklususi – tādēļ, ka it kā nav cita precedenta. Esmu izpētījusi – tiešām tā ir, bet, ja jau esam kultūras lielvalsts, mēs varētu parādīt precedentu, ka var arī savādāk, un viņi varētu mācīties arī no mums.
V. Skujiņš: – Mēs esam gatavi balsot par VKKF finansēšanas modeļa maiņu. Ļoti ceru, ka ar laiku nāks klāt papildinājums – Baltijas Kultūras fonds.
I. Dālderis: – Esmu šo pāreju tā atbalstījis, ka reiz pat zaudēju ministra padomnieka posteni par šo nostāju. Galvenais ir tas, ko “JV” dara, nevis tas, kas rakstīts papīros.
A. Zakatistovs: – Lai izvairītos no subjektivitātes prioritāšu noteikšanā, mēs piedāvājam veidot sistēmu, ka sociālajā jomā ir viens ministrs un sekretariāti – kultūras, labklājības, izglītības un veselības. Finansējuma dalīšana šādā modelī būs pamatota uz objektīvu apstākļu līdzsvarošanu, nevis partejisku piederību.
– “Nē. Finansējuma modelis un sistēma tiks pārskatīta,” šādi “KPV LV” atbildēja uz “LA” jautājumu par atbalstu VKKF finansēšanas modeļa maiņai. Ko ar to īsti domājāt?
– Vispirms jāuzsver, ka vēlamies veidot jaunu nodokļu sistēmu. Šovasar publiskoti divi KM ļoti būtiski dokumenti – Valsts Kontroles (VK) ziņojums par valsts kapitālsabiedrību pārvaldību, kurā ministrijas darbība vērtēta ļoti kritiski; otrs – par VKKF darbību. Kā jau minēju, redzam, ka VKKF darbībai ir jābūt neatkarīgai un politiķiem nebūtu jāiejaucas kultūrā. VKKF stabilitāti redzam fonda finansējuma piesaistē pie akcīzes nodokļa.
Runājot par līdzekļiem, redzama ļoti vienkārša saistība – ja nav kontrabandas cigarešu, fonda līdzekļi palielinās. Tātad Valsts ieņēmumu dienestam būtu jāmaina prioritātes, sākot apkarot kontrabandu un PVN shēmas. Runājot par turpmāko VKKF darbību, vēlamies, lai tas vairāk atbalstītu kultūras eksportu. Šeit saredzu iespējas veidot horizontālās saites, apvienojot resursus ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), kuras fokuss būtu jāmaina tieši uz eksportu. Pašlaik pie mums kultūru cenšas eksportēt ļoti daudzas iestādes – “Latvijas Institūts”, Ārlietu ministrija, VKKF, LIAA. Mūsuprāt, šeit iespējama ļoti loģiska situācijas sakārtošana, kurā kultūras nozare eksportā saņem atbalstu no profesionāliem tirgotājiem, mārketētājiem.
Otra mūsu prioritāte, ko risināt caur VKKF, ir kultūras pieejamība. VK ir ar sašutumu konstatējusi, ka KM pārvaldībā esošās kapitālsabiedrības brīvbiļetēm tērē 1%, bet reprezentācijai – 6% biļešu. To nevarētu pieļaut. Ir jāsanāk kopā un jāsakārto lietas starp uzņēmumiem, pašvaldībām un VKKF.
Trešā joma ir līdzekļu palielināšana kultūrai. Bet tas, ko noteikti vajadzētu izdarīt – būtiski pārskatīt VKKF darbības virzienus, meklējot horizontālās saites, lai netiktu dublētas tās pašas funkcijas dažādās valsts iestādēs.
D. Melbārde: – Atgādinu, ka Latvijai pašlaik ir vieni no augstākajiem rādītājiem ES gan kultūras patēriņā, gan kultūras līdzdalībā, gan kultūras eksportā – pēdējā esam trešajā vietā ES pēc tā daļas valsts kopējā eksporta apjomā. Jau pašlaik ļoti labi sastrādājamies arī ar LIAA. Pirms radīt jaunu sistēmu, būtu jāizvērtē jau esošās priekšrocības.
Lai nebāž spieķus riteņos
– Cik adekvāti partiju piedāvātie risinājumi šķiet radošajiem cilvēkiem?
Haralds Matulis: – Ir tomēr panākuma sajūta, ka valdībā panākta atgriešanās pie VKKF finansēšanas no iezīmētajiem nodokļiem. Tomēr tas joprojām ir apdraudēti, zinot visas iepriekšējās peripetijas. Runājot par VKKF nozīmi, tas, ko esmu sapratis desmit gados, ir, ka kultūras vidē tā ir skaidra, bet ārpusē viedoklis bieži vien ir citāds, jo grūti saprast, kāpēc jādod nauda kaut kādam abstraktam fondam.
Tas, ko dzirdu šeit, neviens jau nav pret VKKF finansēšanas modeļa maiņu. Tas, ko gribu novēlēt – lai arī pēc vēlēšanām partijas spētu savā starpā sarunāties, lai kultūras cilvēkiem būtu pietiekami liela ietekme savā partijā, lai svarīgos brīžos vienotos par tik svarīgiem jautājumiem kā šis. Citādi, ja būs viens ministrs un pārējie tikai klusībā bāzīs spieķus riteņos, nekas nenotiks.
Maija Pavlova: – Atceros, kā pirms iepriekšējām vēlēšanām visi kā viens, ieskaitot ZZS pārstāvi, teica: “VKKF neatkarīgam būt!” Un te nu esam – priekšvēlēšanu gaisotnē, un tas joprojām ir karsts kartupelis un neatbildēts ir jautājums – kas būs pēc vēlēšanām?
VKKF neatkarība un ieguldījums kultūras procesos daudziem ir nesaprotama lieta.
Tajā pašā laikā, paskatoties uz kaimiņiem, Igauniju, kur fonda finansēšanas modeļa maiņa nav notikusi, redzam, kāda bijusi attīstība tur.
– Šeit jūs redzat šo izpratni?
– Programmās es maz ko no tās saredzu. Katrā ziņā kultūras likšana pēdējā vietā prioritāšu rindā, no vienas puses, ir saprotama, bet, no otras puses, man šķiet, ka izpratne par kultūru kā brošu pie labi apģērbta cilvēka frakas ir bīstama.
Muzejs un koncertzāle Rīgā: (ne) iespējama misija?
– Kāda ir jūsu partiju attieksme un piedāvātie reālie risinājumi saistībā ar iespējām Rīgā beidzot uzcelt koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju? Kāpēc no Nacionālajā attīstības plānā minētajiem trim objektiem – laikmetīgās mākslas muzejs, akustiskā koncertzāle, stadions “Daugava” — īstenots tikai viens?
D. Melbārde: – KM pārziņā ir kultūras infrastruktūras objekti 100 adresēs un, kad sastopies ar ierobežotu finansējumu, saproti, ka reāli ir jāglābj ļoti novecojuši objekti, kuros ir krīzes situācijas. Pati dzīve liek ieguldīt esošajā kultūras infrastruktūrā. Pēdējos gados nacionālās kultūras infrastruktūras sakārtošanā ieguldīti 104 miljoni eiro. Prioritātes nodiktē reālā dzīve. Tomēr – esam atvēruši LNMM, palīdzējuši Rīgas domei atjaunot VEF kultūras pili, renovējuši lielos Dziesmu un deju svētku objektus, turklāt atraduši vienam no tiem Eiropas naudu. No Eiropas fondiem esam iedevuši daudz naudas reģioniem.
Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu par Nacionālās koncertzāles būvniecību. KM līdz gada beigām sagatavos piedāvājumu valdībai, kas jāizdiskutē ar Rīgas pilsētu, pilsētplānotājiem, arhitektiem, nozares pārstāvjiem, jāizvēlas vieta un jāizstrādā finansēšanas modelis. Pamatlieta, kādēļ neesam tikuši ātri uz priekšu, ir tas, ka pēdējos gados nav bijis iespējams šādu lielu būvi uzsākt par valsts līdzekļiem.
Kad sāku strādāt kultūras ministres amatā, biju ļoti atturīga pret to, ka varētu būt būvniecības ministre. Tomēr esmu godprātīgi šajā jomā daudz darījusi, jo reālā dzīve ir uz to piespiedusi.
A. Zakatistovs: – Līdz šim nostāja bija tāda: kultūras objekti par katru cenu, cilvēku algas – ja paliek pāri. Mūsu attieksme ir tieši pretēja: cilvēku algas par katru cenu un objekti, ja paliek pāri.
E. Zālīte-Grosa: – Uzskatām, ka pirmā prioritāte ir Nacionālā vēstures muzeja atjaunošana. Protams, arī koncertzāle ir vajadzīga un jau sen. Tomēr jautājums – par kādu cenu? Būtu brīnišķīgi, ja tas tiktu apspriests ar kultūras cilvēkiem.
D. Bluķe: – Pati esmu Lielajā ģildē rīkojusi koncertus, un ārzemju viesmāksliniekus reizēm bijis kauns vest uz tualetēm. Tāpēc man vispār nav jautājuma, ka koncertzāle varētu nebūt dienas kārtībā.
Mana nostāja – labāk celt ļoti lēni kaut ko labu, izcilu – kaut vai lai tas ir tikpat ilgi, cik ilgi bija ar Nacionālo bibliotēku.
H. Matulis: – Tas jau vairs nav tikai jautājums par ēkām, bet par kultūras pieejamību, par vietu, kur cilvēki var justies labi. Mani šokē izpratne, it kā vienkārši runa būtu par kādiem celtniecības objektiem.
– Dāldera kungs, jūs 2014. gadā pie šā paša galda teicāt, ka līdz 2018. gadam iespējams sakārtot visus trīs NAP ierakstītos objektus…
Ints Dālderis: – Ar šo jautājumu esmu ļoti ilgi strādājis dažādos amatos. Jā, nauda daļēji tika atrasta Eiropas struktūrfondu līdzekļos – 90 miljoni eiro, kas daļēji ieguldīti “Daugavas” stadionā un daļēji bija paredzēti arī pārējiem diviem objektiem. Bija ļoti laba iecere radīt LLMM kopā ar privātajiem investoriem, budžeta līdzekļus primāri novirzot algām. Nedomāju, ka tas būtu noiets etaps. Domāju, ka šādiem objektiem vispār primāri ir jāpiesaista dažādi privāti un ārpusbudžeta finansēšanas avoti, un varbūt kaut ko izdosies izcīnīt arī nākamajā Eiropas fondu plānošanas periodā. Primārais tomēr ir saturs, cilvēki, kas šajos objektos strādā. Nepiekrītu, ka koncertzāles jautājumā varam ilgi gaidīt, jo, zinot Lielās ģildes tehnisko situāciju, to var aiztaisīt ciet jebkurā dienā. Kā nozares pārstāvim man šķiet, ka mums jāizdara tas, kas iespējams tagad, negaidot nekādus īpašus brīžus. Visvairāk baida, ka iecerēsim kaut ko milzīgu, vērienīgu, izsludināsim konkursu iepirkumam un, redzēdami, ka tas maksā mežonīgu naudu, atkal atgriezīsimies nulles punktā.
– Cik noprotu, runa varētu būt par koncertzāles celšanu uz AB dambja, kuras izmaksas lēš ap 100 miljoniem?
– Tieši tāpēc ļoti pragmatiski viss ir jāizrēķina tagad un jāsaprot, vai varam atļauties vai ne. Šobrīd politiskā griba šajā jautājumā ir unikāla – gan premjers, gan finanšu ministre ir par – un tas ir jāizmanto.
E. Papule: – Uzskatām, ka abu šo objektu jautājumā nebūtu slikti izvērtēt jau esošās iespējas un tad skatīties, kuram objektam piesaistīt finansējumu no vairākiem avotiem.
V. Skujiņš: – Esmu ilgi strādājis šajā jomā un sapratis – viss notiek tad, kad tam jānotiek. Varbūt vēl nav pienācis laiks.
D. Melbārde: – Nacionālās koncertzāles būve ir NA pirmā prioritāte, tā parādās arī paplašinātajā programmā. Tomēr skaidrs, ka to varēs īstenot tikai ar dažādiem finanšu avotiem, KM pie tā arī šobrīd strādā – to skaitā investīciju fondi, pašvaldība u. c.
Kā vairot pieejamību
Kultūras pieejamības kontekstā svarīgs jautājums ir attieksme pret mazajām publiskajām bibliotēkām, kuru liktenis dažviet ir apdraudēts un kurām arī “LA” pēdējā gada laikā pievērsusi pastiprinātu uzmanību. Mūsu diskusijas dienā (12. septembrī) tieši parādījusies ziņa, ka ar oktobri likvidēs Liepu bibliotēku Jēkabpils novadā.
– Vai citu atbalsta mehānismu starpā beidzot tām varētu tikt atjaunots valsts iepirkums? Pēc nozares aprēķiniem, tam būtu nepieciešami 500 000 eiro gadā.
D. Bluķe: – Iespējams, ka dalīts finansējums grāmatu iepirkumam – gan no valsts, gan pašvaldības puses – varētu sekmēt šo bibliotēku neslēgšanu ciet. Vēl svarīgi arī iedibināt regulāru budžeta finansējumu Bērnu un jauniešu žūrijai, izceļot to ārā no VKKF konkursiem.
A. Zakatistovs: – Šim jautājumam jākļūst par prioritāti VKKF darbībā. Tomēr par kultūras pieejamību domājam plašāk – tā nav tikai vides veidošana, bet kultūras pieejamība arī mazturīgajiem – atbalsts, lai viņi var ceļot uz kultūras iestādēm, un māksliniekiem – lai viņi var ceļot uz reģioniem un uzstāties. Šobrīd tas nenotiek.
Manuprāt, teātru un kultūras iestāžu politika nav sociāli atbildīga.
Vai ir nauda, piemēram, lai Lūsēns brauktu uz visām Latvijas bibliotēkām?
E. Zālīte-Grosa: – Jā, mēs atbalstītu iepirkumu grāmatām, jo cilvēkiem ir jālasa. Vairāk jāatbalsta ne vien bērnu, bet arī pieaugušo lasīšanas programmas. Saistībā ar “Latvijas skolas somas” projektu uzskatu, ka vairāk naudas būtu jātērē, lai mākslinieki var atbraukt uz reģioniem.
H. Matulis: – Sarunās ar literatūras nozares cilvēkiem izskan, ka ar 500 000 eiro gadā pietiktu iepirkuma problēmas atrisināšanai. Runa ir par visiem nozares izdevumiem – gan latviešu literatūru, turklāt ne jau tikai izcilību radīto, gan tulkoto utt. Saskatu, ka tas būtu ļoti efektīvs veids, kā latviešu valodā rakstītās lietas nonāktu līdz cilvēkiem arī visos reģionos.
D. Bluķe: – “Attīstībai/Par!” arī ļoti svarīgi liekas saglabāt mākslas un mūzikas skolu tīklu reģionos, jo arī tās ir mazas kultūras saliņas, kas gan raksta projektus, gan veido lokālo kultūras dzīvi. Ļoti jādomā par mācībspēku kvalitātes stiprināšanu. Man bija nepieciešamība pavasarī papētīt mūzikas darba tirgu Kurzemes novadā – piemēram, Lejaskurzemē ir darba vietas 12 pianistiem koncertmeistariem, bet viņu nav, un izskatās, ka tuvākā laikā arī nebūs.
D. Melbārde: – Ļoti būtiski novadu centros veidot valsts atbalstītus metodiskos centrus kultūras darbiniekiem. Kultūras ministram ir jācīnās par katru kultūras saliņu un, ja parādās ziņas, ka kādu bibliotēku slēdz ciet, uzreiz ir jāiesaista Bibliotēku padome, Bibliotēku biedrība, jāizvērtē katrs konkrētais gadījums. Auditorijas diversifikācijai ļoti būtisks ir VKKF. Un nav arī taisnība, ka valsts kultūras iestādes nebrauc uz reģioniem. Jauna iniciatīva pieejamībai ir jau uzsāktā “Latvijas skolas soma”, viens no šī projekta mērķiem ir arī nevienlīdzības mazināšana. Katrai iestādei ir arī savas atlaižu programmas mazturīgajiem, pensionāriem, skolēniem un studentiem, daudzbērnu ģimenēm, pensionāriem u.c..
Runājot par iepirkumu, jā, tas vienmēr bijis finansējuma jautājums un nav tā, ka kāds nebūtu gribējis to īstenot. Būtiska arī – kultūras resursu digitalizācija.
V. Skujiņš: – Svarīgi būtu ieviest obligātā eksemplāra principu, tomēr izdevniecībām tas būtu brīvprātīgi. Arī – atbalstīt mecenātisma iniciatīvas šajā laukā.
A. Zakatistovs: – Lai mecenātisms darbotos, vispirms jāmaina nodokļu sistēma.
– Kuri no jums būtu gatavi kļūt par kultūras ministriem jaunajā Saeimā? Protams, izņemot “KPV LV”, kas neparedz šādu posteni.
D. Melbārde: – Esmu NA kultūras ministra kandidāte, un tā mūsu partijai ir definēta kā viena no trim prioritārajām ministrijām. Tomēr es būtu ļoti priecīga redzēt arī jaunu maiņu, jo ir skaidrs, ka viens cilvēks nevar ilgstoši vadīt vienu ministriju, un esmu ieinteresēta, lai no kultūras nozares nāktu spēcīgi līderi.
V. Skujiņš: – Mans viedoklis – kad cilvēks saņēmis seniora statusu, viņam nevajadzētu strādāt izpildvarā.
I. Dālderis: – Jā, esmu partiju apvienības “Jaunā Vienotība” kultūras ministra kandidāts.
E. Papule: – Esmu “Saskaņas” izglītības un zinātnes ministra kandidāte.
D. Bluķe: – Uz kultūras jomu “Attīstībai/Par!” pašlaik nevirza kandidātu, uzskatot, ka vispirms būtiski ir sakārtot izglītības nozari.
E. Zālīte-Grosa: – Jā, JKP mani ir izvirzījusi šim amatam.
Kultūrpolitikā paveicamo darbu TOP 5 “Kultūrzīmju” vērtējumā
Atalgojuma palielināšana kultūras iestādēs strādājošajiem, beidzot sasniedzot vidējās algas līmeni.
Reāla atgriešanās pie neatkarīga VKKF finansēšanas modeļa 2022. gadā un sistemātisks tā budžeta palielinājums 2019., 2020. un 2021. gadā.
Radošo personu sociālā atbalsta sistēmas pilnveide, domājot par papildu risinājumiem (“Rakstnieku algas” utml.).
Garantēta valsts iepirkuma atjaunošana publiskajām bibliotēkām, likumos stingrāk nosakot pašvaldībām pienākumu rūpēties par to saglabāšanu.
Simtgades programmas vērienīgāko uzsākumu turpināšana (“Latvijas skolas soma”, kino joma; literatūras projekti u. c.)
