Anda Līce: Ko politiķi nestāsta 4
Viņi daudz ko nestāsta, un tas, ko stāsta, bieži vien nav pilna patiesība. Par ieveramo gumiju padarītais politkorektums liedz runāt, un viņi līdzīgi zīdtārpiņiem sevi pamazām ietin kokonā, no kura zīdu visbiežāk iegūst (ja vispār to iegūst) paši, nevis sabiedrība. Ja skaidru valodu nerunā politiķi, ir jārunā tiem, kuri norises pasaulē aplūko no cita skatpunkta. “Tas, kas notiek Eiropā pašreiz, ir kūka, kas izprovocējusi anarhiju. Nevajadzēja to kūku cept – aiz savas sirsnības, savas mīļās eiropeiskās demokrātijas,” intervijā žurnālam “Ir” saka režisors Viesturs Meikšāns. Ar visai nesaudzīgiem politiskiem komentāriem ne reizi vien pamatīgu vētru ar puspatiesībām pieblīvētajā publiskajā telpā ir sacēlis režisors Alvis Hermanis. Sava darba specifikas dēļ viņi cilvēkā ielūkojas dziļāk par politiķiem un sabiedriskās domas veidotājiem, turklāt viņi nav saistīti ar politisko biznesu un tas atbrīvo no politkorektuma žņaugiem. Zīmīgi, ka tieši no kultūrvēstures skatpunkta cilvēka nemainīgā daba atklājas vislabāk, līdz ar to ir vieglāk izskaidrot gan rīcības cēloņus, gan sekas.
Totalitārajos režīmos spēkā ir varas uzspiestās robežas, demokrātija uzsvaru liek uz indivīda atbildību un viņa apzinātām robežām, pie kurām daudz jāstrādā katram pašam. Tas lielai cilvēku daļai nav pa spēkam, jo mūsu daba joprojām ir kā neiebraukts zirgs. Brīvība un atbildība ir sava veida šķēres, kas zināmos apstākļos kļūst demokrātijai bīstamas, vieni tad prasa vēl vairāk brīvības, citi – vēl vairāk ierobežojumu. “Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt,” to ir teicis nevis kāds Latvijas vai Eiroparlamenta deputāts, bet gan pirms divtūkstoš gadiem apustulis Pāvils. Sabiedrības, kuras pielūdz vienīgi pašas sevi, līdz šādam atzinumam nonākt nespēj. Padomju laiks gadu desmitiem ilgi nīdēja individuālo atbildību, kamēr tā dēvētā brīvā pasaule izdabāja cilvēka egoismam, un šodien notiekošajām kataklizmām gatavi nav nedz vieni, nedz otri. Nav brīnums, ka mēs dzīvojam ar aizgājuša vilciena jeb déjá vu sajūtu.
Līdzīgi dažam labam paviršam ārstam liela daļa politiķu sabiedrības slimības cēloņos neiedziļinās, tikai izraksta nomierinošas tabletes. Lasot žurnālu “Ko ārsti tev nestāsta”, daudzi domā: ak, labāk es to nezinātu, dzīvotu tāpat kā līdz šim, nelauzītu galvu, nepētītu pārtikas produktu sastāvu un nemainītu ēšanas ieradumus. Par ēšanu ne mazāk svarīga ir domāšana, un daudzi cilvēki tieši domāšanas ieradumus mainīt nespēj. Tā tas ir un tur neko nevar darīt. Taču tas nenozīmē, ka pārējiem nav jālauza galva, jāizdara secinājumi, publiski jāpauž savas domas un jāpieprasa no politiķiem patiesība. Bez tās demokrātija ir tikai tukša čaumala.
