Diāna Jance: “Ko viņiem piedāvājam vietā?” 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen Latgalē vēlreiz piedzīvoju, ka tur dzīvo vieni no laipnākajiem un viesmīlīgākajiem mūsu valsts cilvēkiem. Tur daudzviet spēkā brīnumainā un pusaizmirstā parādība – klauvē un tev taps atvērts. Tomēr var redzēt arī to, ko mēs, valsts vidienē mītošie, esam zinājuši jau sen – daudzu māju satelītantenas pagrieztas austrumu, tātad Krievijas, virzienā. Nē, ne visas, tomēr uzkrītoši daudzas.
Patiesībā jājautā mums pašiem, kuri dzīvojam divsimt un vairāk kilometru tālumā no Latvijas austrumu robežas: ko esam darījuši, lai tā nebūtu? Protams, bieži pārmetam, ka “viņi” nav iemācījušies latviski. Savā ziņā tā ir taisnība, jo šī brīža astoņdesmitgadīgajiem atmodas laikā bija gadu piecdesmit, tobrīd tas būtu bijis viegli.
Tagad esam izpētījuši, ka šie vecie cilvēki labprātāk skatās televīziju krievu valodā, nevis interneta lietotnes… Ko esam darījuši mēs? Joprojām pierobežā, piemēram, Dagdas novadā, ir apvidi, kur Latvijas televīzijas pārraides nav uztveramas.
Ko esam darījuši mēs, lai “viņi” justos Latvijai piederoši? Satiku kādu sievieti, kura uz jautājumu, kuras valsts televīziju viņa skatās, atbildēja, ka aparāts saplīsis un esot bail pirkt jaunu, jo tās šausmas nevarot skatīties.
Latgale nav viendabīga, jo, piemēram, Rēzeknes novada Rogovkas ciemā 40 kilometrus no Krievijas robežas dzīvojot vairāk nekā 90% latviešu tautības iedzīvotāju un tie, kuri nav latvieši, ātri par tādiem kļūst. To pašu saka arī Upītē, ciemā, kas atrodas tikai četrus kilometrus no Krievijas robežas. Kā esam palīdzējuši tiem, kuri nedzīvo Rogovkā vai Upītē?
Atjaunojot valsts neatkarību, Latvijas otrajā lielākajā pilsētā bija augsts vēsturisko pilsoņu skaits – Daugavpils vienmēr bijusi daudznacionāla pilsēta, kurā latviešu ir mazākums. Pēc 2021. gada pilsoņu reģistra datiem, Daugavpilī mīt 94 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem 72 tūkstoši ir Latvijas pilsoņi un tikai 13 tūkstoši nepilsoņu. Pirms Otrā pasaules kara valsts darbinieki, domājot par daudzo tautību vienotību Daugavpilī, saprata situāciju un 1937. gadā durvis vēra par valsts līdzekļiem būvētais Vienības nams, kurā darbojas teātris un bibliotēka. Šis nams un vēl Daugavpils Universitāte, kā arī Marka Rotko mākslas centrs arī tagad ir sabiedrību saliedējošas salas. Pirms Otrā pasaules kara valdība pieņēma valstiski nozīmīgu lēmumu – paaugstināt atalgojumu mazākumtautību skolu latviešu valodas un literatūras skolotājiem. Līdz ar to mazākumtautību bērni ieguva kvalitatīvu izglītību valsts valodā.
Ko esam paveikuši mūsu laikā? Vai esam izdarījuši visu, ko varējām?
Kopš 2017. gada Igaunijas valdība un prezidenta kanceleja pāris nedēļas gadā strādā Igaunijas viskrieviskākajā pilsētā Narvā. Toreizējā Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida paziņoja, ka pārcelšanās mērķis ir Narvā demonstrēt igauņu kopienas un sabiedrības klātbūtni, kā arī uzsvērt, ka pilsēta ir vērtīga valsts daļa. Kopš 2015. gada rudens Igaunijas valsts televīzija katru dienu ETV+ kanālā raida ziņas un filmas krievu valodā.
Bet Latvijā, lai vai cik gadu desmitus esam par to diskutējuši, valsts nespēj izveidot kanālu krievu valodā. Nav grūti identificēties ar 80 gadus vecu krievu tautības iedzīvotāju, kurš gadiem ilgi skatījies Krievijas propagandas kanālus – iespējams, tikai tāpēc vien, ka koncerti un TV seriāli tur bijuši interesantāki un pat kvalitatīvāki. Ko mēs vietā piedāvājam tagad, kad šie propagandas kanāli nav pieejami? TV programmu “Current times”. Jā, tā ir laba, bet, iespējams, latviešu valodas nepratējs tomēr izvēlētos mūsu valsts TV piedāvājumu. Mūsu krievi taču maksā nodokļus Latvijas valsts budžetā.
Somijas sabiedriskā televīzija jau deviņus gadus raida krievu valodā TV ziņas un kopš februāra arī lielās ziemeļvalstu avīzes – zviedru “Dagens Nyheter” un somu “Helsingin Sanomat” – sākušas pasaules ziņas un notikumus Ukrainā atspoguļot krieviski. Uz kādiem brīnumiem gaidām mēs? Kur meklēt mūsu brīnumnūjiņu, lai vecā latviešu valodas nepratēja samežģītais prāts iegrieztos patiesības virzienā?
