Ko pēta JRT komisija? Normunds Akots vērtē izrādi “Vēstures izpētes komisija” 4
Kā karstus, no okupācijas pelniem izrušinātus kartupeļus mēs veselu ceturtdaļgadsimtu mētājām čekas maisus no vienas rokas otrā, nespēdami izlemt, vai tie būs pietiekami atdzisuši, lai sabiedrības vārgajā organismā neradītu gremošanas traucējumus.
Nu tas beidzot ir noticis, “kartupeļi” ir ne vien atdzisuši, bet lielākā daļa jau aizslaucīti vēstures mēslainē un no atlikušajiem varam pagatavot tādu vieglu rasoliņu latviskā gaumē, ko iebarot tām paaudzēm, kas nekā jēdzīga nezina par “sarkanīgi asajām piedevām”, kuras dzīves ēdienkartei rūpīgi piešpricēja VDK darboņi.
Protams, īsto brīdi iepazīties ar čekas maisu saturu savulaik palaidām garām, pat nenojaušot, ka tas būtu spēcīgi izmainījis kapitāla uzkrāšanas un “prihvatizācijas” periodu, taču ar šo problēmu saistītie cilvēciskie aspekti joprojām ir nozīmīgi, jo kolaboracionisms ir pastāvējis un pastāvēs vienmēr.
Sadarbības iemesli ar svešām vai naidīgām varām nav tikai bailes vai izdevīgums, šādas rīcības mērķi un nolūki ir tikpat atšķirīgi un dažādi kā cilvēki
Aiz tiem stāv gan racionāli prāta apsvērumi, gan pretrunīgu emociju virmojumi, gan sarežģītas psiholoģiskās norises. Katra vara pašsaglabāšanās nolūkos krietni nopūlas, lai zināmam cilvēku daudzumam tiktu radītas situācijas, kurās viņiem būtu jāizšķiras – kļūt par aģentu un ziņotāju vai tomēr ne?
Tieši šī izvēle ir tas fenomens, kuru šodien mākslā var un vajag pētīt, jo tā saistīta ar mūsu ētisko kodolu un savā veidā raksturo to cilvēku kopumu, ko saucam par tautu.
Izvēles motivācija vienmēr iet caur cilvēka iekšējo vērtību režģi, un jebkuras manipulācijas ar sabiedrību notiek, šo dabisko filtru izkropļojot, deformējot vai pilnīgi sagraujot. To zina un izmanto visas struktūras, kas nodrošina jebkuras varas leģitimitāti un ideoloģiju, un VDK nebija izņēmums.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tādu pašu pētījumu prasa arī otra puse – tie cilvēki, kas cieta no aģentu darbības un atteicās sadarboties.
Alvja Hermaņa un aktieru kolektīva kopīgi radītā “Vēstures izpētes komisija” JRT mēģina uz visiem augšminētajiem procesiem palūkoties caur dažāda līmeņa “iesaistīto personu” atmiņām un liecībām, uzmanības fokusā paturot pašu cilvēku un viņa iekšējos pārdzīvojumus.
“Teatrālā lupa”, kuru izrādes veidotāji izmanto līdzīgi, kā to kādreiz darīja “Latviešu stāstos”, dod viņiem iespēju scēniski spilgti izdzīvotās ainiņās aplūkot vairākas stereotipiskas situācijas, kas saistītas ar ziņotāju vervēšanu un darbošanos, un vienlaikus padarīt publikai saskatāmu to rīcības nianšu spektru, kas cilvēkus pamudināja vai piespieda piekrist šādai sadarbībai.
Dzīve jau veidojas ne tikai no reāliem faktiem, bet arī no mūsu attieksmes pret tiem, no visa tā milzīgā sapņu, atmiņu un asociāciju jucekļa, kas piedāvā iespējamos virziendarbības vektorus mūsu izvēlēm, un aktieri, to visu iekļaujot savā virtuozajā spēlē un ieliekot neskaitāmu garāmslīdošu tēlu virtenē, vienkārši piespiež skatītāju piecarpus stundas domāt, vērtēt un svērt.
Atsevišķi Gunas Zariņas radītie tēli pat emocionāli mūs ievelk tādos zemapziņas slāņos, ka atliek vien kārtējo reizi pabrīnīties par aktrises talanta neizsmeļamību.
Turklāt VDK kuratoru anonīmās liecības un iesaistīšanās skatuviskajā darbībā, kuru tik pievilcīgi un nevainojami realizē Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš, ne vien objektivizē bildi, bet veido arī labi pārdomātu komunikāciju ar publiku – aktieri it kā piedāvā jautājumus ar atbilžu variācijām, skatītāji izvēlas un paši tās konkretizē.
Iestudējuma procesā sarūpētās un dažādās toņkārtās smalki izturētās etīdes izrādē ir savērtas uz diviem caurviju pavedieniem, kas veido kaut ko līdzīgu režisora vēstij.
Atjautīgi sakompilētā vēstures mistifikācija ar nožogoto Rietumrīgu pašā Latvijas sirdī ir ļoti trāpīga metafora tām brīvības alkām, kas pēc brīvvalsts okupācijas iekapsulējās daļā latviešu un kaut kādā mērā ir palikušas šajā izolētajā stāvoklī līdz pat mūsu dienām.
Šī izolētība ietekmē mūsu domas, rīcību un spēju saprasties. Laiks diemžēl nestāv uz vietas, pasaule ir mainījusies un iekšējais mūris ir jānojauc, lai uz šī brīvības fundamenta šodien radītu jaunu kopības izpratni, kura neslimotu ar pašcieņas un pašlepnuma trūkumu.
Otrs vienojošais pavediens ir neitrālajā skatuves telpā improvizētā komisijas darbošanās ap melnajiem maisiem, piedāvājot publikai fragmentāru ieskatu cilvēkstāstos, kas slēpjas aiz katras kartītes. Daudzi no tiem ir smieklīgi, jo JRT aktieru spēja precīzas psiholoģiskās norises ietvert savu tēlu skatuviskajās izpausmēs caur komisma prizmu ir vienkārši neizmērojamas.
Turklāt spēja pasmaidīt par savu pagātni ir viena no pirmajām sabiedrības atveseļošanās pazīmēm.
Citi priecēs ar savu atpazīstamību, jo kaut ko līdzīgu radu, draugu un paziņu lokā kāds noteikti būs piedzīvojis. Bet daži stāstiņi būs šokējoši, īpaši jaunākajām paaudzēm, jo izprast absurdas cilvēka rīcības motīvus bez konteksta nav iespējams.
Tolaik katrs zināja, ka tiek vērots, ka ir jāpielāgojas un dziļākā būtībā cilvēka rīcība nebija patiesa. Izņēmumi to tikai apstiprina. Būt vērotam nozīmē dzīvot melos, un liela daļa, pārdzīvojuši deportācijas un emigrācijas, iestiga šajā stāvoklī tik pamatīgi, ka sāka melus uzskatīt par patiesību.
Tas varbūt izklausās diezgan nozēlojami, taču to nevar nosodīt, jo tā ir daļa no pašsaglabāšanās instinkta, kuram pateicoties mēs kā tauta esam izdzīvojuši. Te arī atklājas Alvja Hermaņa vēstījuma otrā puse – lai kāda arī nebūtu bijusi cilvēka rīcība saistībā ar VDK, to šodien nevajadzētu pakļaut naidpilnam nosodījumam.
Mūsu ir pārāk maz, lai varētu atļauties šādu ētiski radikālu akciju, un pašattīrīšanās process būs auglīgāks, cenšoties izprast un piedot.
Nobeigumā daži vārdi par mākslinieciskajām kvalitātēm. Materiāls, ko aktieri savākuši un pārkausējuši, ir milzīgs. Tā pietiktu vismaz trijām izrādēm un tēmu varētu turpināt, līdz būtu izklaušināts pašas pēdējās kartītes īpašnieks. Zinu, cik grūti ir atteikties no pašu radītā, taču reizēm to darīt vajag, jo mākslā pastāv ar uztveri saistītas likumsakarības.
Izrādē ir dublējošas epizodes, kas pauž vienu un to pašu domu, bet nepaplašina un nepadziļina to. Vairākās vietās atainošana aizēno lietas būtību un skrupulozā detaļu apdare atņem spēlei dzīvīgumu.
Piemēram, Andra Keiša groteski un kolorīti izspēlētajā ainiņā ar slēptajiem mikrofoniem parādās atkārtošanās un zināma pašmērķība, kas vērsta uz izdabāšanu publikai.
Pārlieku vienkāršot uz skatuves aplūkojamo realitāti vienmēr ir bīstami, jo tas trivializē šodienas jau tā virspusējo domāšanu un galīgi nepiestāv JRT.
Iestudējums tikai nupat ir uzsācis savu patstāvīgu skatuves dzīvi, un tajā noteikti vēl daudz kas mainīsies, tomēr neliela izrādes koptēla patīrīšana no režisora puses visai šai faktu, situāciju un tēlu kolāžai par sliktu nenāktu.
“Vēstures izpētes komisija”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Autori: Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Jevgēņijs Isajevs, Inga Tropa, Alvis Hermanis, Margarita Zieda.
Režisors, scenogrāfs: Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne, skaņa, video – Gatis Builis, gaisma – Lauris Johansons, fotokolāžas – Guntis Konstants, grims un parūkas – Sarmīte Balode.
Piedalās: Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Jevgēņijs Isajevs, Inga Tropa.
Līdz 20. jūnijam biļetes izpārdotas.
Vārds skatītājiem
Inese Stūre: “Ļoti vērtīgs spogulis, nostādīts tieši pareizā laikā un rakursā, lai parādītu šo versiju par īstenību, kur viss ir tikai galējībās – traģiskais, komiskais, tizlais, godājamais.”
Nellija Ločmele: “JRT izrāde par čekas maisiem ir gara kā okupācija… Bet laba! Dīvaini tas ir, bet aktieri laikam paveikuši pamatīgāku izpētes darbu nekā īstā vēstures komisija.”
Māra: “Hermanim un komandai izrādē izdevies ietilpināt milzīgu saturu, kārtas un slāņus, pieņēmumus, aizspriedumus un negaidītas (negribētas) patiesības. Lieliska, modinoša, kritiski domāt aicinoša laikmeta mācīb-piecarpus-stunda. Bravo!”
