Mācāmies no dabas 0
Jāņu laiks ir spēka, auglības, pilnības laiks dabā, un viss, kas dabā, notiek arī cilvēkā. Ja dabā sākas nobriešana, tas pats notiek ar cilvēka mūža ciklu: Jāņu laikā mēs jūtam jaunības spēka kalngalu, esam savu dzīves spēju un gada virsotnē materiālajā pasaulē (savukārt ziemas Saulgrieži ir virsotne garīgajā jomā):
Es saminu smuidru rudzu,
Jāņu nakti līgodams.
Celies, rudzi, riet krūmiņu
Deviņām galotnēm.
Viena rudza vietā stājas deviņi! Tam jābūt īpašam spēkam, kas piemīt šim laikam. Līdzīgi tas ietekmē norises cilvēku attiecībās. Kuru stiebru Jāņa māte nolauza, tas uzauga zarodams. Viss pavairojas! Tāpēc uz Jāņu nakts mīlēšanos pamatoti varam raudzīties arī no šāda viedokļa – daba māca cilvēku, un cilvēks savukārt ierāda dabai, kas darāms. No turienes arī paražas kailiem skriet ap laukiem un dārziem, saimniekam ar saimnieci mīlēties uz lauka un tamlīdzīgi. Lai augi un dzīvnieki redz un seko cilvēku piemēram, lai vairojas un aug jo raženi!
Kālabad šovasar(u)
Nava silta vasariņa?
Rozes auga, neziedēja,
Meitas puišus nemīlēja.
Lūk, kādas sekas mīlēšanas trūkumam. To taču nedrīkst pieļaut!
Maģiskā nakts
Rakstos teikts: “Jāņi neapšaubāmi bija auglības svētki falla (lingam) kultam par godu. Arī tagad vēl uzglabājies ieradums Jāņos pīt ozola vaiņagus saistāms ar aizmirstu simpatisko maģiju, kuras nolūks bija pieburts sev tautu dēlu ar viņa simbola (ozolzara) palīdzību.”
Ozoliņa kroni pinu,
Uz zariņa sēdēdama;
Dievs dod man šoruden
Dabūt pašu ozoliņu.
.Vainaga pīšana noteikti ir viena no Līgovakarā darāmajām lietām. Vēl jāuzvelk balts krekls, meitām un sievām – svārki, jo tā labāk uztverama Zemes enerģija – sievišķīgais spēks. Biksēs tas enerģijas virpulis neveidojas nekādi…
Trīs dieniņas velējos,
Jāņa nakti gaidīdama:
Kad atnāca Jāņu nakte,
Balts krekliņš mugurā.
Izrādās, sadzīves maģija Jāņu naktī pieļauj izņēmumu un neliedz pieburt iecerēto ar dzēriena kausā iejauktu apiņu rasu, bet caur skursteni izlaists balts balodis nodrošina cilvēkam visu apkārtējo mīlestību.
Un kā nu bez papardes zieda! Šeit gan vērojamas pretrunas starp ticējumiem un dainām. Ticējumi vis nemudina papardes ziedu meklēt divatā, bet gan pilnīgi vienam, turklāt tā, lai citi neredz. Varbūt tā bija iespēja svētku košumā visspēcīgākajā gada dienā atvēlēt mirkli arī sev un klusai meditācijai dabas sirdī, gūt kādu jaunu atklāsmi savā iekšpasaulē. Bet varbūt tas bija gana labs attaisnojums, lai viens aizietu mežā un satiktu tur kādu citu papardes zieda lūkotāju?
Vēl kāds brīdinājums: esi vērīgs, jo ej nu sazini, ko, papardes ziedu meklēdams, sastapsi – sievu, meitu vai raganu, kura baltā tērpā skrien pa kaimiņa lauku, sev svešu ražu un citus labumus pievilkdama. Izskatoties viņas tāpat kā parastas līgotājas…
Ja galīgi nevari atrast neko sirdij tīkamu, vari noģērbties pliks un pastāvēt vārtu starpā – tā Jāņu nakti varot dabūt velnu redzēt.
Precību zīlēšana
Kā katrā reizē, kad vaļā laika lūkas, arī Jāņu naktī iespējams kaut ar vienu actiņu ielūrēt nākotnē.
* Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no deviņu šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem deviņi ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs.
* Jāņu naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam.
* Jāņu naktī vajag nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved.
Pupacīte Jāņa diena,
Atved man brūtgāniņu;
Kad ved jaunu, tad ved skaistu,
Kad ved vecu, tad bagātu.
(Avots: Pēteris Šmits, Latviešu tautas ticējumi)
