Ja kāds lasītājs tagad iedomājas, ka dainās varam atrast dučiem pierādījumu, ka šajā naktī mūsu senči mīlējušies krustu šķērsu, nevienām biksēm (vai attiecīgi svārkiem) ceļu negriežot, nāksies sarūgtināt. Nekā daudz vairāk par šīs dziesmas starp rindām salasāmajiem mājieniem neatrast. Lūk, vēl pāris dainu, kurās nepārprotami minēta Jāņu nakts un attiecību dibināšana: 0
Pa pāram rieksti auga,
Pa pāram āboliņš;
Pa pāram jauni ļaudis
Jāņu nakti pulcējās.
Nevien’ nakt’ tā nesala,
Kā nosala Jāņu nakti:
Man nosala rokas, kājas,
Ar tautieti runājot.
Par mīlēšanos tur nav ne vārda! Tomēr bez tās neiztika – to var secināt, papētot citur noritējušos un pilnīgāk aprakstītos auglības rituālus. Tādi notikuši visā Eiropā un daudz kur citur pasaulē, un tiem ir līdzīgas iezīmes, pirmām kārtām vispārēji akceptēta stāšanās dzimumsakaros ne tikai ar savu dzīvesbiedru. Ziedu un zāļu vainags – neaizskartas, nesalauztas jaunības simbols, kas vēsta, ka šī meita ir dabonama, un šajā naktī rotāja visu sieviešu kārtas būtņu galvas, uz vienu nakti it kā ieceļot atpakaļ meitu kārtā arī precētās sievas un atraitnes. Uzticība, kas citkārt tika uzskatīta par tikumu, šajā naktī tika atlikta malā, lai savā un savas dzimtas, savas saimes labā parūpētos par spēcīgu, veselīgu jauno paaudzi.
Ja ņem vērā, ka sensenos laikos cilvēki (īpaši Latvijas teritorijā) dzīvoja visai nošķirti un pārsvarā vārījās viena ciema sulā, kļūst saprotams, ka palaikam asinis bija nepieciešams atšķaidīt. Piemēram, kuršu ķoniņi nemaz nedrīkstēja ar citu dzimtu pārstāvjiem precēties, lai paturētu zemes un savas lēņu tiesības, un viņu nebūt nebija tik pulka, lai varētu atrisināt veselīgu ģenētiku tikai savējo vidū. Te talkā nāca pati daba ar Saules maksimuma enerģijām. Labi, nenoliegsim – sava daļa patikšanas arī tajā visā bija, neba bez tās… Un vai tas kas slikts? Tāpēc Viestarts gluži mierīgi ļāva savai Irbei nozust papardēs ar Nameju un pats bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem noņēma vainadziņu Madei. Otrā rītā nebija nekādu scēnu… Vismaz tā mēs varam iedomāties un iztēloties. Kaut kādā ziņā tas atgādina hipiju komūnu, tikai ar to starpību, ka šādas vaļības notiek ar sakrālu mērķi un tikai vienu nakti gadā. Kā teicis seksologs Arturs Šulcs, dzimumakts pabaro un veido egregoru, cilvēki jūtas vienoti, viņiem tas ir nozīmīgi un skaisti, un sakrālais atgriežas seksuālajā dzīvē.
Gluži labi var iedomāties arī to, ka šī auglīgā nakts bija iespēja iegūt seksuālu pieredzi tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nebija tikuši pie sava tautieša vai tautumeitas, un iespēja dabūt bērnu un līdz ar to atbalstu vecumdienās tām sievietēm, kuru vīri bija karā kauti, lāča saplēsti vai kā citādi viņsaulē nonākuši. Un nevajag novelt atbildību uz alu, kas nu jau kļuvis par Jāņu sinonīmu, kaut gan nav saistīts ar Saulgriežu godāšanu. Jā, tas darīts un dzerts jau senlaikos, bet tikai kā rituāls dzēriens, vairāk dziedināšanai un apziņas paplašināšanai, nevis apreibināšanai. Medalus, protams, atraisa, paver vaļā kādas papildu dimensijas, taču tas senlaikos nebija un arī šodien nedrīkstētu būt iemesls, kāpēc vairs nevar saprast, kura sieva, kura meita.
Tikumi mainījās līdzi laikam, un vēlāk sastopam arī citādus priekšstatus par uzticību:
Līgo vien, ozoliņ,
Es ar tevi nelīgošu.
Man ar tevi līgojot
Iet slavīte maliņā.
Labāk manu kumeliņu
Sabarotu vilks apēda,
Nekā manu līgaviņu
Ciema puiši vizināja.
Tomēr tie ir vēlāki laiki, kad izpratne par auglības kulta mistēriju jeb mīkalu (mīklu) vairs nebija tik tīrā formā sastopama.
Dzimst ap Lielo dienu
Sievietes, kuras pēc līgošanas bija kļuvušas grūtas, nebūt nekļuva par izstumtajām un arī Jāņos ieņemtie bērni – ne, viņus drīzāk uzskatīja par īpašiem. Pārējā saime par to skaļi nerunāja, bet arī nekad nepārmeta. Tā bija samērā normāla, vispārpieņemta parādība. Iespējams, uzskatīja apmēram tā – ja Saulgriežu naktī šis bērns atnācis, tā bija lemts un tā ir Dieviņa svētība.
Seno cilvēku dzīvesveids noteica to, ka stiprs un vesels dzimtas turpinājums bija visas saimes izdzīvošanas jautājums. Tolaik bija vajadzīgi spēcīgi strādnieki, mednieki – tādi, kas paši par sevi var parūpēties un vēl otram palīdzēt. Nevienam nebija vaļas noņemties ar vārguļiem. No šodienas viedokļa mēs savus senčus sauktu par nehumāniem, vai ne? Tomēr jāuzsver vēlreiz – izdzīvošana tolaik bija daudz nopietnāks pārbaudījums. Tāpēc nemaz nav dīvaini, ka bērnu pēc piedzimšanas līdz devītajai dienai vēroja un vārdu vēl nedeva, un tikai tad bija krustabas, kad saprata, ka mazais būs dzīvotājs.
Senajiem cilvēkiem empīriskie novērojumi pateica priekšā, ka šajā laikā enerģijas nomainās un ir tik spēcīgas, ka tad ieņemtie bērni ir īpaši (un piedzimst ap Lielo dienu, kad pats Dieviņš vai arī Laima kar šūpuli visai dabai).
Tās enerģijas, ko pieminam šajā rakstā, protams, neiestrēga dzelzs laikmetā – joprojām tas viss ir dzīvs un darbīgs. Tas ir mājiens pāriem, kuri grib bērniņu, bet kaut kā nesanāk. Tas jādara apzināti, ļoti jāgatavojas – jāpārrunā, jāsaprot, vai turpmākos gadus divdesmit esat gatavi būt bērnam blakus. Jāsaprot, kāpēc bērnu vispār vēlaties. Nopietni jāpiedomā, kāda ir tā dvēselīte, ko no Visuma piesauc. Kādu aicināsiet, tāds arī piedzims!
Lai vai kā, iegūst tie, kuri šajā laikā ļaujas dabas ritmiem. Protams, runa ir par apzinātu auglības rituālu. Mums dzimtu īpaši bērni un būtu īpaša nākotne, ja mēs tā darītu. Pat caur dainām pār to līst īpaša svētība.
