Ko par Baltijas okupāciju raksta Krievijas kultūras ministrs 0
Kā liecina pēdējie socioloģiskie pētījumi Krievijā, daudzi turienes cilvēki uzskata, ka pēc Gruzijas un ASV viņu nākamais nelabvēlis ir Latvija. Neraugoties uz to, krievu tūristu skaits uz šejieni turpina strauji pieaugt, par ko abas puses, protams, var tikai priecāties.
Taču uz Rīgu dodas arī tādi kaimiņzemes it kā vēsturnieki, kuri savās grāmatās, intervijās un rakstos mūsu medijiem skaidro Latvijas pagātni, īpaši 20. gs. problēmas, maigi runājot, greizā spogulī. Šajā ziņā pēdējā laikā īpaši izceļas A. Djukovs, M. Koļerovs un V. Medinskis. Pēdējais ir ne tikai profesors un doktors, bet nesen kļuva par kultūras ministru D. Medvedeva valdībā, pirms tam uzcītīgi kalpojot V. Putina komandā un organizējot šefa vēlēšanu kampaņu. Viena no viņa pirmajām kultūraktivitātēm ir priekšlikums pārvietot V. Ļeņina mirstīgās atliekas no mauzoleja uz kapiem…
Saprotams, ka tā ir nelaiķa novadnieku darīšana. Mūs vairāk interesē Vladimira Medinska 703 lappušu lielā monogrāfija “Karš. Mīti par PSRS. 1939 – 1945”, kura tieši skar arī Latvijas tā laika vēsturi un kura piedzīvojusi jau otro izdevumu. Grāmatā ir speciāla nodaļa “Mīts par staļinisko Baltijas un Moldāvijas iekarošanu”. Autors nesāk, kā varēja gaidīt, ar sarkanbrūno Molotova–Ribentropa paktu, bet 1938. gada Vācijas un rietumnieku Minhenes vienošanos, kas noveda pie Čehoslovākijas bojāejas. Viņš atkārto padomju historiogrāfijas seno pasaku, ka Staļina un Hitlera 23. augusta līgums devis iespēju PSRS novilcināt kara sākumu par pusotra gadiem un labāk sagatavoties uzbrukuma atvairīšanai.
Protams, viņam absolūti nav pieņemama doma, ka nacisms un komunisms ar tā diviem vadoņiem ir pār vienu kārti metami. Arī vācu un padomju karaspēka kopēja parāde Brestā neesot bijusi. Tas tikai populārs mīts. PSRS esot 1939. gadā izglābusi Baltijas zemes no nacistu okupācijas… Kur tālāk?
V. Medinskis uzskaita un apskata it kā pastāvošus deviņus mītus par karu, ar 1939. gada pakta slepenajiem protokoliem sākot un ar apgalvojumu, ka slaktiņā uzvarējuši angļi un amerikāņi beidzot.
Aprobežosimies ar viņa mītu kritiku.
Pirmais. Medinskis vaicā: “Vai vispār var runāt par padomju okupāciju?” Un pats atbild: “Zināmā nozīmē varbūt… Lai gan angļi izdomājuši līdzīgiem notikumiem maz saprotamu, bet nevienu neapvainojošu terminu “inkorporācija”.”
Otrais. Baltijas valstīs darbojās populāras (?!) kompartijas un iznāca daudz revolucionāru laikrakstu. Komunistu skaits baltiešu vidū bija niecīgs (Latvijā 30. gadu beigās ap 500) un pat “Cīņu” nebija viegli izdot.
Trešais. Padomju Savienībā skolu mācību grāmatās esot bijušas publicētas foto-grāfijas, kā Rīgā, Tallinā un Viļņā sarkanarmiešus sagaidījuši ar sālsmaizi un ziediem. Grāmatās jā, bet dzīvē…
Ceturtais. 1940. gada vēlēšanas liecinot, ka varas maiņu esot gribējuši daudzi, ja ne vairākums. Ka šīs parlamentu “vēlēšanas” notika ar vienu sarakstu un bija lielā mērā falsificētas, ne vārda.
Piektais. 1940. gadā Baltijas valstu armijas neesot pretojušās padomju karaspēkam un nav notikusi partizānu cīņa. Taisnība, bet vai bija jēga pretoties daudzkārtējam pārspēkam un K. Ulmanis arīdzan neaicināja to darīt.
Sestais. NKVD Latvijā esot represējis 20 – 30 tūkstošus (?!) cilvēku, nacisti – ne mazāk kā 150 tūkstošus no trim miljoniem iedzīvotāju. Ir redzēti melīgi skaitļi, bet tādi vēl ne (tas pats ir darīts attiecībā uz Igauniju un Lietuvu).
Septītais. Pievienojot Baltijas zemes PSRS, esot vēlreiz dota to tautām iespēja tālākajai vēsturiskajai esamībai. Vienādā mērā kā krieviem, tā latviešiem, lietuviešiem un igauņiem. Pirmie, protams, nosaukti krievi. Bet kā gan citādi. Kāda laime beidzot pienākusi!
Astotais. V. Medinskis atkal jautā: “Tad kāds mīts mums vajadzīgs?” Un atbild: “Ļoti vienkāršs: par vienotu vēsturisku likteni bijušās Krievijas impērijas tautām. Tikai kāds tas ir mīts? Tā ir realitāte.”
Devītais. Tā domā lielkrieviski šovinistiski ievirzītais postpadomju vēsturnieks. Mums, baltiešiem, ar retiem izņēmumiem šāda realitāte nebija pieņemama ne 1940., ne 1945., ne 2012. gadā. Nekad! Punkts un āmen.
