“Lai jaunie dzīvo savu dzīvi” 6
Gizela Kunca atzīst: lai vai kādā vārdā nosauktu veco ļaužu namu – par pansionātu vai rezidenci – un neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti ir apstākļi tajos, kopumā šādām iestādēm Vācijā nav laba slava. “Kad mēs šeit ievācāmies, arī mums jautāja: ko? Pansionātā? Kas gan jums meklējams pansionātā?” To gan sacījuši draugi – viņu vienaudži. Turpretī bērni par vecāku lēmumu priecājušies. “Viņi teica: visi mūsu draugi mūs apskauž, ka jūs esat tā izlēmuši. Mēs šādi viņus esam atbrīvojuši no atbildības par mums.” Vinfrīds Redings piebilst – ir jāakceptē, ka vecā un jaunā paaudze mūsdienās dzīvo šķirtu dzīvi viena no otras: “Aiz mums nestāv milzīga ģimene, kas mūs var atbalstīt un par mums rūpēties. Tā varbūt bija ierasts senos laikos, bet mūsdienās tā vairs nav.” Un viņi to nemaz nevēlētos, atzīst Redings. Jo tas nozīmētu zaudēt neatkarību un pašnoteikšanos.
“Aizsūtīt vecākus uz pansionātu” – šāds izteiciens joprojām tiek lietots arī vācu valodā. Tas pauž morāli, ka bērnu pienākums ir atmaksāt saviem vecākiem pūles, ko viņi ieguldījuši bērnu audzināšanā, pašiem aprūpējot savus vecākus, nevis nododot svešu cilvēku gādībā, saka Štefens Menings. Taču jautājums ir: vai viņi tādējādi neapzog paši savus bērnus?
“Man ir pieredze no paša bērnības. Laiks, ko mani vecāki pavadīja, kopjot vectēvu, kurš bija vecs un smagi slims… Nevaru teikt, ka es kā bērns tolaik būtu pamests pavisam novārtā, tomēr visu laiku uzmanības centrā bija mans vectēvs. Viņam tika veltīta visa enerģija. Ne man, ne manām skolas gaitām, ne jautājumiem, kas mani nodarbināja un kam man vajadzēja vecāku palīdzību. Viss tika veltīts vectēvam. “Augustinum” iemītnieki ir cilvēki, kas vēlas būt prom no šī modeļa. Viņi saka: mēs dzīvojam šeit, bet jūs, jaunie, dzīvojiet savu dzīvi,” uzskata Š. Menings.
