Vecumdienas labprātāk vada savās mājās 6
Gizela Kunca un Vinfrīds Redings pagaidām spēj braukt un staigāt un labprāt to dara. Viņi ceļas ap astoņiem rītā, tad brokasto, lasa laikrakstus, peldas baseinā. Vairākas reizes nedēļā Gizela dodas uz vingrošanu, reizi divās nedēļās iet pārgājienā ar grupu, kurā apvienojušies kaimiņi no “Augustinum”, bet vakaros abi mēdz apmeklēt koncertus un teātra izrādes. Kopš pārcēlušies uz pansionātu, laika viņiem ir vairāk nekā agrāk, jo ir atbrīvoti no ikdienas rūpēm. Dzīvokli uzkopj iestādes personāls, ar ēst gatavošanu Gizela vairs nenodarbojas, bet pusdieno pansionāta restorānā. “Šeit ir mūsu virtuves stūrītis,” viņa atver un rāda sienas skapi savā istabā. ”Es nekad neesmu bijusi aizrautīga ēst gatavotāja, un man ar šo pilnīgi pietiek,” saka Gizela Kunca. “Lielo šķīvju man te nekad nav bijis. Ledusskapis šeit ir iekšā, vēl šis tas, bet liela ēšana te nesanāk.”
Bezrūpīgas vecumdienas gan nebūt neraksturo tipisku pensionāru dzīvi Vācijā. Uzņēmumi, kas piedāvā mājokļus senioru rezidencēs, ar saviem stendiem vienmēr ir kupli pārstāvēti izstādēs, kurās popularizē preces un pakalpojumus dzīvei vecumā. Tomēr pensionāru skaits, kas šādus piedāvājumus spēj atļauties un reāli arī izmanto, ir visai niecīgs. Ne vienam vien investoram, kas cerējis pelnīt naudu ar it kā perspektīvo senioru aprūpes biznesu, jaunu rezidenču atvēršana beigusies ar bankrotu, tā arī nespējot atrast īrniekus luksusa mitekļiem.
No aptuveni 20 miljoniem vācu pensionāru absolūti lielākā daļa dzīvo mājās. Aptuveni 2,4 miljoniem veco cilvēku ir nepieciešama kopšana, un arī to viņi vislabprātāk saņem savās mājās. Divas trešdaļas nespējnieku kopj pašu bērni un tuvinieki, viena trešdaļa dod priekšroku nolīgtiem kopējiem. Tikai aptuveni 700 tūkstoši savas dienas vada veco ļaužu aprūpes namos – gan tik dārgos kā “Augustinum”, gan tādos, kur aprūpes kvalitāte ir zemā līmenī.
