Vācu pensionāri, pārcēlušies uz luksusa klases pansionātu, jūtas kā jaunībā 6
Trīspadsmit stāvu paneļu nams Vācijas pilsētā Bonnā, kur dzīvo Gizela Kunca un Vinfrīds Redings, izskatās pēc parastas mājas piepilsētas guļamrajonā. Ar glīti iekoptu apkārtni, labu atrašanās vietu Reinas upes krastā, taču citādi nekā sevišķa. Tomēr īres maksa šajā namā mēnesī līdzinās nelielas automašīnas cenai. Par vismazāko divdesmit astoņu kvadrātmetru dzīvokli jāmaksā 1400 eiro mēnesī, par lielākiem pat 4000 eiro mēnesī. Tik dārgi tādēļ, ka šī nemaz nav parasta dzīvojamā māja – tajā atrodas luksusa klases veco ļaužu mītne jeb senioru rezidence “Augustinum”. Aiz necilās ārienes slēpjas moderni un izremontēti mitekļi, bet apakšstāvos arī peldbaseins, vingrotava, veikals, poliklīnika, aptieka, restorāns, kapella un pat teātra zāle.
Uz pansionātu jau laikus
Uz Vinfrīda un Gizelas dzīvokli ved garš ar paklāju klāts gaitenis, pa to jāpaiet garām desmitiem citu kaimiņu dzīvokļu. Gaisotne kā studentu kopmītnēs. Jā, atzīst Vinfrīds Redings, tieši tā viņš juties, pirmoreiz šeit ienākdams. “Kā atgriezies jaunībā un atpakaļ studentu kopmītnēs. Tikai ar to atšķirību, ka studentu kopmītnēs dzīvo jauni ļaudis, bet šeit veci.”
Vinfrīdam ir 78 gadi, Gizela ir divus gadus jaunāka. Neprecējušies, bet viņi ir pāris jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus, katram ir pa diviem pieaugušiem bērniem no iepriekšējām laulībām. Uz senioru mītni pārcēlušies pirms piecpadsmit mēnešiem no Dīsburgas, apmēram 100 kilometru no Bonnas. “Mūsu dzīvoklis bija otrajā stāvā ēkā bez lifta. Mēs sapratām, ka reiz pienāks diena, kad kļūs par grūtu,” stāsta Gizela Kunca. Vinfrīdam veselības problēmu dēļ ar katru gadu kļūst arvien grūtāk staigāt. Turpinot dzīvot savās mājās, neizbēgami reiz pienāktu brīdis, kad viņš kļūtu ieslēgts četrās sienās. Senioru rezidencē ir ne tikai lifts, te visu diennakti būs pieejams kopēju personāls tad, kad vairs nespēs iztikt bez aprūpētāju palīdzības – atliek tikai nospiest izsaukuma pogu dzīvoklī.
“Augustinum” koncepcijas pamatā ir ideja – piedāvāt pensionāriem uz veco ļaužu mītni pārcelties jau tajā dzīves posmā, kad viņi to varētu vēl nedarīt, skaidro iestādes vadītājs Štefens Menings. Pārcelšanās uz pansionātu vecākiem cilvēkiem parasti ir traumatiska pieredze, un pirmkārt ne jau tāpēc, ka tur apstākļi būtu daudz sliktāki, bet tādēļ, ka tas notiek tad, kad vairs nav citas izejas, uzskata Menings. Proti, cilvēks savu māju vai dzīvokli piepeši ir spiests pamest tāpēc, ka ir ļoti vecs un slims un tuvinieki vairs nespēj viņu aprūpēt. Ja dzīvot pansionātā sāk jau agrāk un pakāpeniski pierod pie jaunās vides, tad cilvēkam šīs ciešanas tiek aiztaupītas. “Kā mēs paši sevi dēvējam – esam senioru pastāvīgā rezerve,” saka Menings. Tādā nozīmē, ka iemītniekiem te ir iespēja dzīvot parastu dzīvi, kādu viņi dzīvotu paši savās mājās, bet, kad, gadiem ejot, spēki izsīks, tepat varēs dzīvot kā aprūpes namā. “Kamēr iemītnieki grib un spēj, viņi var darīt visu, ko vēlas. Piemēram, iesēsties automašīnā un aizbraukt iepirkties uz iekšpilsētu. Ja negrib vai to nespēj, tepat ir pārtikas veikals, ārsts, frizieris, kultūras pasākumi.”
