Lai latiņa gana augsta 2
Pēc katriem Dziesmu svētkiem arī notiek visu vairāk nekā trīssimt Latvijas diriģentu aptauja, kurā viņi ierosina nākamo svētku virsdiriģentu kandidātus. Svītra ir apmēram 40 procenti kolēģu balsu. Kad jautā – kādēļ šajos svētkos iztrūkst tā vai cita virsdiriģenta, cēlonis parasti ir tas, ka iepriekšējos svētkos virsdiriģentam uzticētā dziesma nav īsti padevusies un vilšanās bijusi kā dziedātājiem, tā publikai – kā, piemēram, pēc Jevgeņija Ustinskova diriģētās “Kā labadi galdiņami”. Par 2018. gada svētku virsdiriģentiem aptauja jeb balsošana notika 2016. gada pavasarī.
Salīdzinājumā ar 2013. gada svētkiem 2018. gadā virsdiriģentu skaits ir nedaudz sarucis. Pēcsvētku izvērtēšanas konferencē tika secināts, ka virsdiriģentu bijis par daudz. Mazliet mulsinoši – kā dziesma, tā tribīnē jauns virsdiriģents… Protams, no vienas puses, jādomā par paaudžu maiņu, taču, no otras – virsdiriģenta tribīnes latiņu nedrīkst nolaist par zemu. Goda virsdiriģents Jānis Zirnis atceras, ka pagājuši vairāki gadu desmiti, kad viņš pirmo reizi uzaicināts virsdiriģentu kārtā… Virsdiriģenta tribīne ir unikāla. Tā nozīmē būt kopā ar tautu reizi piecos gados un, kaut kamols kaklā, kopā ar milzu kopkori radīt neatkārtojamu, mākslinieciski lielisku priekšnesumu. Tam vajadzīgs talants, atdeve un gatavība kalpot dziedātājiem un klausītājiem.
