Kura kuram īstā dziesma? 2
Savulaik virsdiriģenti dziesmas ir lozējuši, ir bijušas reizes, kad tās tikušas pēc principa – kas pirmais brauc, pirmais maļ (lasi – paņem labāko gabalu no galda). Jo, kā teic diriģenti, viena lieta ir tāds “gardais kumosiņš” kā “Saule, Pērkons, Daugava” un pavisam cita – kāda ātra, ar ritmiskām maiņām pilna partitūra. Diemžēl ir bijuši arī gadījumi, kad viena diriģenta ierosinātu un izlolotu vai pat kopā ar komponistu radītu dziesmu pašos svētkos viņam pēkšņi un negaidīti noceļ kāds cits kolēģis, izmantodams amata priekšrocības un pārliecināšanas prasmes.
Kad, ņemot vērā visus iepriekšminētos kritērijus, Mākslinieciskā padome apstiprinājusi virsdiriģentu sarakstu, tas nonāk Noslēguma koncerta mākslinieciskā vadītāja rokās, kuram nu ir grūtā un saldā misija atrast katrai dziesmai vispiemērotāko “īpašnieku”. 2018. gada Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns paver savas izvēles priekškaru: “Izvērtēju diriģentu temperamentu, muzicēšanas veidu, stilu… Ja, piemēram, Mārim Sirmajam bija sadarbība ar komponistu Raimondu Tigulu uzveduma “Lec saulīte” kontekstā, neredzu nekādu vajadzību svētkos lūgt viņam diriģēt ko citu. Emīla Dārziņa “Lauztās priedes” Māris brīnišķīgi traktēja jau aizpagājušajos svētkos, un man šajā ziņā nav nekādu šaubu arī tagad. Tāpat zināma Māra Sirmā sadarbība ar Raimondu Paulu, tādēļ man nenāk prātā meklēt nevienu citu kandidatūru “Manai dzimtenei”. Tajā pašā laikā otra Maestro dziesma “Sasala jūriņa” ir Romāna Vanaga iestudēta un savulaik jau lieliski atskaņota Rīgas svētkos. Jānis Zirnis un “Jāņu vakars” vispār ir nesaraujamas lietas. Bet, runājot par otru šim Goda virsdiriģentam uzticēto darbu – Ilonas Rupaines “Jumja dziesmu” –, man sākumā bija cita kandidatūra, taču Jānis Zirnis šo dziesmu pērn jūnijā vīru un sievu koru salidojumā tik brīnišķīgi interpretēja, ka es mainīju savas domas. Nevaru iedomāties Ausmas Derkēvicas diriģēto “Nāru dziesmu” neviena cita kā tikai un vienīgi viņas darba pārmantotājas Airas Birziņas lasījumā. Ja runa par Lūcijas Garūtas kantāti “Mūsu Tēvs debesīs”, kuram gan citam tā būtu uzticama, ja ne Goda virsdiriģentam Edgaram Račevskim? Diezgan simbolisks “pāris” ir Sigvards Kļava un “Gaismas pils”, tāpat viņa tandēms ar Uģa Prauliņa “Dievainēm”, kas ir kādreizējs Sigvarda Kļavas un viņa vadītā Radio kora, komponista un pasaulē slavenā latviešu soprāna Elīnas Garančas kopprojekts. Zinu, ka Ints Teterovskis ar savu temperamentu ļoti labi tiks galā ar Jura Karlsona “Ūdens sauca, akmens vilka”, kas ir ļoti drastiska un vitāla dziesma, un ar Zigmara Liepiņa “Lāčplēsi” – vitālu, patriotisku apliecinājumu…”
Cienījama ir mākslinieciskā vadītāja pieeja, izraugoties dziesmas sev. “Diriģēšu Pētera Barisona “Pa zvaigžņu ceļu”, jo tā ir manis paša izlolota, pietiekami grūta dziesma, tādēļ esmu nolēmis to neuzlikt uz pleciem nevienam citam. Tas pats attiecas uz tādām nepārbaudītām lietām kā A. Feila “Aiz ezera augsti kalni” un Imanta Kalniņa “Virs galvas mūžīgs Piena ceļš”, kas ir mana iecere un par kuru pats arī jūtos atbildīgs,” piebilst Mārtiņš Klišāns. Ja modelēšanas koncerti atklās, ka programma ir par garu, viņš neņemšot nost nevienu dziesmu kolēģiem, bet atteikšoties no kādas savējās.
