Ko nozīmēja būt “meža meitai”. Saruna ar Inesi Ramuti 4
Šo piektdien, 12. janvārī, Valmieras teātrī notiks pirmizrāde režisora Mārtiņa Eihes jauniestudējumam – Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieces Sanitas Reinsones dokumentālās prozas darbam “Meža meitas”.
“Bailes, neziņa, spīts un spēks ir tas, kas pavada pēckara gadus. Daudz asāk tas izpaudās tiem cilvēkiem, kuri devās mežā, lai pretotos jaunajai varai. Varai, kuru viņi nebija aicinājuši un kuru tie nespēja pieņemt. Katram bija savi iemesli, bet viņus visus vienoja mežs – kā patvērums, pirmsākums un beigas. Ir svarīgi runāt par karu laikā, kad mēs “klusiņām” sākam pieņemt domu, ka karš ir kaut kas neizbēgams. Es tam negribu piekrist, redzot, lasot, pētot un klausoties, ko iepriekšējie un pašlaik notiekošie kari ir darījuši un dara ar cilvēku dzīvēm. Tāpēc man šis iestudējums ir tik svarīgs – kā pretnis domai, ka karš ir daļa no dzīves,” savās pārdomās par topošo iestudējumu dalās režisors Mārtiņš Eihe.
Pēc Otrā pasaules kara daudzas sievietes, arī sešas iestudējuma varones, pārtapa par jaunajai padomju varai nevēlamām, jo bija palīdzējušas nacionālajiem partizāniem, kuru vidū bija viņu vīri, brāļi, tēvi, draugi un kaimiņi. Lai izvairītos no represijām, mežs kļuva par viņu vienīgo patvērumu. Šo sieviešu stāsti ir patiesas liecības par dzīvi, attiecībām, uzticēšanos un nodevību, bet pāri visam – spēku dzīvot.
– Viena no sešām meža meitām Valmieras teātrī ir aktrise Inese Ramute. Inese, ar režisoru Mārtiņu Eihi esat sadarbojusies vairākkārt, bet laikam pirmoreiz ar latviešu padomju laika vēsturi saistītā izrādē, kas skar režisoram tuvo, daudzkārt pētīto tēmu?
Inese Ramute: – Tā ir. Un šis materiāls mani pašu ļoti interesē. Tikai atmodas laikā uzzināju, ka arī manis pašas tēvs nokļuvis izpalīgos un karu beidzis Kurzemes katlā, ka mana brālēna tēvs kā septiņpadsmitgadīgs zēns iesaistīts meža brāļu atbalstīšanā. Nacionālie partizāni bija veikuši lielu operāciju, kuras laikā gāja bojā daudzi miliči jeb iztrebiteļi, kā toreiz sacīja. No 25 piespriestajiem gadiem viņš deviņus nosēdēja izsūtījumā Noriļskā. Tas notika četrdesmito gadu beigās. Bet vēl septiņdesmitajos kāda no nošauto miliču mātēm, ejot pa Centrāltirgu, ieraudzīja vienu no toreizējiem mežabrāļiem tirgojam dārzeņus. Sieviete sacēla milzu skandālu, kliedza. Kā māti viņu var saprast, taču vienreiz jau sodu izcietušos un no Sibīrijas atgriezušos mežabrāļus čeka apcietināja atkal.
Manai varonei bunkurā piedzimst bērns. Februārī. Kā tas ir – ar zīdaini mežā, zem zemes, ziemā? Viņa mazuli atstāja kādās zemnieku mājās. Kad atgriezās no izsūtījuma, meitiņai bija septiņi gadi. Un bērns patvēruma devējus uzskatīja par saviem īstajiem vecākiem…
Lasot “Meža meitas” var ļoti sāpīgi apjaust, cik daudz bija cilvēku, kuri bija spiesti kļūt par čekas aģentiem. Izdzirdot šo vārdu, pirmajā mirklī šķiet – nodevēji, nelieši… Bet, iedomājot metodes, kā čeka piespieda kļūt par ziņotājiem… Nedod Dievs, kādreiz no mums to pārbaudīt uz savas ādas! Tie, kuri ļāvās savervēties septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, riskēja palikt bez iespējas aizbraukt ekskursijā uz ārzemēm, un arī pati savervēšana notika kā nepatīkama, bet tomēr saruna. Bet 40. un 50. gados reāli spīdzināja, mocīja. Noķertam mežabrālim čeka sasēja rokas: uzrādi savējos vai nošausim tevi pašu un tavus tuviniekus. Tāpat izrīkojās ar saimniekiem, kuri atbalstīja mežabrāļus. Uzaiciniet viņus uz vakariņām, pielejiet alkoholam vai tējai kādas zālītes, tad mēs atbrauksim un aizmigušus savāksim. Vai arī pie sienas pašu.
Grāmatā ir minēts kāds puisis, kas tieši šādi bija piespiests ziņot. Viņš izdarīja visu čekas likto, rezultātā viņu partizānu grupa aizgāja bojā, bet pats viņš sajuka prātā. Nomira Jelgavas psihoneiroloģiskajā klīnikā 1997. gadā. Cilvēks faktiski tika garīgi iznīcināts.
Pilno sarunu ar Inesi Ramuti lasiet 9. janvāra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
