Māris Zanders: Cilvēki ātri pieraduši pie pandēmijas riskiem un neuztver tos vairs tik nopietni 18
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lasot marta pirmajās dienās par pandēmijas “trešo vilni” un iespējamiem jauniem ierobežojumiem, atcerējos publikāciju 25. februārī “Current Biology”. Par zvirbuļveidīgo kārtai piederīgajiem putniem – lirastēm.
Lirastu tēviņi, ja mātītes noraidoši izturas pret viņu uzmanības apliecinājumiem, dažkārt ķeroties pie šāda paņēmiena – prasmīgi atdarina citu putnu trauksmes signālus, dāma secina, ka labāk neriskēt un palikt uz vietas, un tēviņam paveras jaunas iespējas.
Par līdzīgu manipulēšanu ar trauksmes signāliem pirms dažiem gadiem grāmatā “Cilvēks dzīvniekā” rakstīja vācu biologs Normunds Zaksers: bezdelīgu tēviņš, neatrodot mājoklī mātīti, atskaņo trauksmes signālu, ar kādu parasti brīdina par plēsēja parādīšanos; kad atskan šāds signāls, visas bezdelīgas konkrētajā rajonā aptur jebkādas aktivitātes, ieskaitot ārlaulības attiecības…
Lūgums nepārprast: es nesaku, ka amatpersonu un ekspertu izteikumi ir krāsu sabiezināšana, lai ietekmētu cilvēku uzvedību.
Tikai atgādinu, ka signalizēšana par riskiem un dažādas reakcijas uz to sastopamas visā dzīvajā dabā (pat augi, piemēram, Kanādas zeltgalvītes, ja tām uzklūp nevēlami kukaiņi, signalizē kaimiņiem par briesmām, izdalot īpašus organisko vielu savienojumus), turklāt ir jārēķinās, ka šie modeļi dažkārt ir sarežģīti.
Proti, nav vienmēr modelis “brīdinājums – brīdinājuma ņemšana vērā”. Un tas savukārt nozīmē – ja daļa sabiedrības ar pandēmiju saistītos brīdinājumus vai nu ignorē, vai vismaz izturas pret tiem skeptiski, tad vairumā gadījumu, manuprāt, tas ir saistīts ar cilvēka kā dzīvas būtnes domāšanas īpatnībām, ja vēlaties, nepilnībām. Un nevis kādu īpašu ļaunprātību vai “normālam cilvēkam” nekad nepiemītošu muļķību.
Minēšu dažus piemērus. Speciālisti, kuri strādā ar, ja tā var teikt, cilvēkveidīgiem robotiem, jau krietnu laiku zina kādu principā iracionālu uztveres īpatnību: ja robots ir pārāk līdzīgs cilvēkam, daudzi cilvēki sāk izjust pret šādu robotu nepatiku.
Pētījumiem (piemēram, Jaunzēlandē) turpinoties, atklājās, ka briesmu uztverē ir vēl dīvaināki līkloči: cilvēki no “melnādainu” robotu attēliem sanervozējas vairāk nekā no “baltādainu”, lai gan runa taču ir tikai par robotiem.
Citiem vārdiem sakot, dažkārt mēs riskus saredzam tur, kur to nav. Savukārt citkārt mēs par savām spriešanas spējām – tostarp briesmu novērtēšanā – esam pārāk augstās domās.
Lai kā būtu ar kovidu, bet krāsas taču mēs mākam noteikt, vai ne? Nu, pagājušā gada 16. jūnijā amerikāņu “Proceedings of the National Academy of Sciences” publicēja pētījumu par to, ka krāsu intensitātes izmaiņas nepamana 80% ļaužu un 30% ar krāsu pamanīšanu vispār ir problēmas…
Vairākums no mums uzskata, ka pietiekami labi spēj novērtēt savu rīcību – piemēram, piesardzības pasākumu ievērošanu.
Lai tā būtu, tomēr es šeit gribētu atgādināt brīnišķīgo amerikāņu psiholoģes Elizabetes Loftusas eksperimentu. Proti, cilvēkam iedod viņa radinieku veidotu šī cilvēka bērnības epizožu pārstāstu, kurā viena no epizodēm ir patiesībā nenotikusi; apmēram piektā daļa blēdīšanos nepamana, acīmredzot uzskatot, ka, ja radinieki tā saka, tad tā arī ir bijis.
Tas kaut ko atgādina, vai ne?
Dažkārt dzirdami skumji secinājumi, ka cilvēki ātri pieraduši pie pandēmijas riskiem un neuztver tos vairs tik nopietni.
Un atkal – spēja adaptēties, tostarp psiholoģiski, ir raksturīga dzīvām būtnēm vispār, tādēļ nav vērtējama kā neizprotama vieglprātība.
Pirms pusgada amatpersonas slavēja sabiedrību par līdzdalību pandēmijas ierobežošanā, bet pēdējo mēnešu laikā vairāk dzirdams kaut kas pārmetumiem līdzīgs, minot arī to, ka rekomendācijas netiekot ievērotas, jo esot iestājies “nogurums”.
Var, protams, formulēt arī tā, tomēr tikpat labi var teikt, ka nekā neizprotama brīdinājumu ignorēšanā nav – mēs vienkārši uzvedamies kā dzīvas būtnes.
Tādēļ, ja amatpersonas kā pareizu rīcību bieži min ekspertu un speciālistu iesaisti lēmumu pieņemšanā, tad es rekomendētu papildus infektologiem un epidemiologiem šādās grupās iekļaut arī etologus, sociālantropologus un evolucionārās psiholoģijas pārstāvjus.
