Ko nozīmē “Nebrauc autā!”? 1
Iespējams, esat pamanījuši – sākusies vēl viena satiksmes drošības kampaņa. Šoreiz nevis CSDD, bet “Latvijas valsts ceļu” (“LVC”) stūrēta. Un tās galvenais sauklis “Nebrauc autā!” nu skan radio džinglos, pavīd tīmekļa videoklipos, cenšas uzrunāt no priekšā braucošā autobusa apzīmēta aizmugurējā stikla. Iedarbosies?
Ko nozīmē “autā”, tā ar joni saprot vien daļa publikas. Tie, kas spēlē (vai vismaz skatās, kā to dara citi) futbolu, basketbolu. Man līdzās sēdošā dāma nesaprot. Autā?! Tas ir kur? Šmigā, pālī? Ak, aiz nepārtrauktās baltās līnijas… Nu labi. To nedrīkst.
Bet šīs pašas kampaņas prezentācijā tiek stāstīts par pētījumu, kuru veikuši “LVC” sadarbībā ar pētījumu aģentūru “Norstat Latvija”. Tā ietvaros tika aptaujāti 1000 autovadītāju visā Latvijā vecumā no 18 līdz 65 gadiem. Un vairāk nekā puse (56%) aptaujāto atzina, ka mēdz pārkāpt Ceļu satiksmes noteikumus. Tajā skaitā šķērsot baltās un dzeltenās līnijas. Kāpēc?
Pirmkārt, jau tāpēc, ka atšķirībā no dažus simtus kvadrātmetru lieliem sporta laukumiem, kurus uzrauga vairāki tiesneši, uz ceļa šādas kontroles praktiski nav. Sodošā, bumbu atņemošā svilpiena nav. Un tāda apziņas līmeņa, tādas cieņas pret noteikumiem kā golfa spēlē, sadzīvē un satiksmē pie mums nav.
Ir apmēram šāda veida pārdomas (diezgan jau loģiskas) – kāda velna pēc uz tukša ceļa man jāstāv aiz satiksmes autobusa, kura pieturvietā kāds sadomājis uzmālēt to līniju? Ko viņš ar to gribējis pasargāt? Gājēju, kurš (pārkāpjot satiksmes noteikumus) skries ielai pāri gar busa degunu? Ta nebraukšu es viņam virsū! Stūrēšu gar pašu ielas kreiso malu, būšu ļoti uzmanīgs. Vai tupēšu te kā tāds muļķis un pēc tam vēl kilometru vai divus vilkšos aiz lēnā milža…
Un puse nav “tādi muļķi”. Aizbrauc autā. Garām plakātam “Līnijām vienmēr taisnība”. Garām zīmei “70”. Ar krietni lielāku ātrumu. Un atkal (nu jau apdzenot kustībā esošos) pāri līnijām, kuras sen zaudējušas savu autoritāti.
Bet – aizvadītajā gadā Latvijā notika 82 ceļu satiksmes negadījumi ar bojāgājušajiem, kuros dzīvību zaudēja 96 cilvēki. Teju puse jeb 38 no šiem negadījumiem bija vairāku transportlīdzekļu sadursmes. 25 gadījumos konstatēta izbraukšana pretējā braukšanas joslā.
Ja jaunā kampaņa izglābs no “auta”, paturēs likumīgas spēles laukumā kaut vienu – tā būs attaisnojusies. Ko vēl, ko turpmāk darīt šajā jomā, ja visaptverošai un ātrai ceļu un ielu infrastruktūras uzlabošanai naudas nepietiek – tāds bija kampaņas atklāšanā sarīkotās diskusijas temats. Lūk, daži fragmenti no tur dzirdētā.
“Uz valsts ceļiem traģiskākie ir tieši vasaras mēneši, lai gan redzamība un braukšanas apstākļi šajā laikā ir labi. Autovadītāji pieņem nepareizus lēmumus un pārkāpj Ceļu satiksmes noteikumus, izraisot traģiskas sekas. Gan sportā, gan uz ceļa ir jāievēro noteikumi un jābūt atbildīgiem pret citiem dalībniekiem,” uzsākot diskusiju, uzsver “LVC” valdes priekšsēdētājs Jānis Lange.
“Esot pie stūres, ikvienam autovadītājam ir jāpieņem neskaitāmi lēmumi – par ātruma izvēli, par braukšanas manieri, par to, vai un kad apdzīt priekšā esošo transportlīdzekli. Un nepareizi lēmumi noved pie ceļu satiksmes negadījumiem. Septembrī līdz ar mācību gada sākumu būtiski pieaugs satiksmes intensitāte, tāpēc šis ir īstais laiks, kad ar satiksmes drošības kampaņas palīdzību atgādināt, cik būtiski ir ievērot Ceļu satiksmes noteikumus.”
Pēc Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja un Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītāja Jāņa Abāšina domām, lai uzlabotu situāciju uz ceļiem, būtu jāsāk ar jaunās paaudzes, kas vēl tikai iegūs autovadītāja apliecību, izglītošanu.
“Ir jāiegulda nevis dzelžos, bet gan smadzenēs. Šobrīd ir izveidojusies situācija, ka infrastruktūra attīstās, bet cilvēku domāšana atpaliek,” tā saka J. Abāšins.
Arī Drošas braukšanas skolas (DBS) vadītājs Jānis Vanks norāda, ka autovadītājus ir nepieciešams izglītot ar praktiskām nodarbībām.
“Katru gadu, organizējot drošas braukšanas apmācības ziemas periodā, ir redzams, ka gan tehnika nav sagatavota atbilstoši laikapstākļiem, gan arī paši vadītāji nav gatavi braukt ziemā. Tāpēc infrastruktūrai, apmācībām un arī kontrolei ir jāiet roku rokā. DBS māca ne tik daudz teoriju, cik drošas braukšanas pamatus,” atzīmē J. Vanks.
Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers, kurš vairākkārt ir pētījis autovadītāju paradumus un uzvedību, skaidro, ka arī vienkāršas un relatīvi lētas metodes uz ceļiem strādā un spēj atturēt autovadītājus no aplamas rīcības. No pārgalvīgas steigas hipnozes spēj izraut, piemēram, neparasti zīmējumi pie ceļa vai uz asfalta. Tikai šīs metodes ir jālieto pareizajās vietās, “kairinātāji” pietiekami bieži jāmaina, lai pie tiem nepierastu.
Valsts tiesu ekspertīžu biroja (VTEB) eksperts Oskars Irbītis uzsver, ka vispirms ir jāizpēta, kāpēc cilvēki pārkāpj noteikumus un kāpēc negadījums ir noticis. Šis cēloņu meklēšanas darbs Latvijā joprojām ir epizodisks, tā apjoms nepietiekams. Gribam par drošību cīnīties, bet tā īsti nemaz nezinām, kur un kas ir tas ienaidnieks.
Ar gandarījumu varu konstatēt, ka visi diskusijas dalībnieki bija tuvi manam viedoklim: jāmeklē un jāatrod paņēmieni, ar kuriem varētu iedarboties uz svarīgāko satiksmes drošības sastāvdaļu – tās dalībnieku zināšanām, iemaņām, paradumiem. Sākot, kā teica Abāšina kungs, ar skolu.
Turpinot ar autoskolām, kuru pasniedzējiem kaut epizodiski palīgā varētu sūtīt īpaši sagatavotu visaugstākās meistarības pedagogu un psihologu “desantu”. Satiksmes drošības padomei beidzot jāatrod veids, kā stimulēt un padarīt masveidīgas (arī finansiāli atbalstot) tādas klātienes sarunas par pareiza brauciena pamatiem, kādas notiek CSDD ziemas konsultācijās, DBS nodarbībās, ziemas trasē “Brīvkalnos” un citur, tā tuvinot pēc iespējas lielāku satiksmes dalībnieku daļu golfa godprātības kodeksam.
