3.vieta 0
Nožēla par to, ka pārāk maz ceļojusi un dzīvē ko redzējusi
744 sievietes jeb 38%.
Stingri runājot, šo nav par vēlu labot pat astoņdesmit gados. Tie nav bērni, kuri uzauguši un “aizlido” prom, vai reproduktīvais vecums, kam ir savas robežas. Problēma ir tā, ka pensionējoties, mēs zaudējam iespēju dzīvot un sākam izdzīvot. Mūsu pensionāri tā neceļo pa visu pasauli kā vācu vai amerikāņu. Varbūt pat naudiņa ir iekrāta, bet ceļot nevar, jo vairs nav tādas veselības.
2.vieta
Nožēla par to, ka dzemdēja par maz bērnu
744 jeb 38%.
113 sievietes nožēloja abortu un pēc tam ilgi nespēja dzemdēt bērnu.
1.vieta
Nožēla par to, ka par maz uzmanības pievērsa pati sev, maz par sevi rūpējās, nepiepildīja savus sapņus
998 jeb 50%.
Neapšaubāms aptaujas līderis. Un tas ir saprotami. Tas ir tik tipiski sievietēm – dot. Mēs esam iekārtotas tā, ka mums ir viegli un patīkami sniegt un dot. Mēs dodam dzīvību bērniem, ziedojam savu ķermeni vīriešiem, pasniedzam mājās gatavotu ēdienu, tīras drēbes… Tik viegli iegrimt tajā, iztukšojot sevi. Tik viegli censties būt labai un ērtai un vienmēr dot ikvienam to, ko viņš vēlas. Pilnīgi aizmirstot par sevi.
Tā ir drošāk – nav nevienam jāatsaka, neviens nav jāizvaino, jāsarūgtina. Vienīgā, kas cietīs – es pati. Bet es varu gaidīt, paciesties. Bet reiz tas fakts, ka neko nedarīju savā labā, kļūst neizturams. Vai es izdarīju, bet – ļoti maz. Nesekoju saviem, bet kādu citu sapņiem. Nerūpējos par sevi un tagad jau “par vēlu” (lai gan “par vēlu” vispār ir nevietā!).
Un šī sajūta var būt ļoti nomācoša – tas ir “par vēlu”. Par vēlu sākt dziedāt, dejot… Un kur ir laime? Pat tad, ja viss ir “kā pienākas”, laime nav garantēta. Ja tas viss – nav tavs. Ja tas nav tavs sapnis, bet darīts tikai tāpēc, ka “tā vajadzēja”.
Esiet laimīgas tagad! Cerams, ka šis apskats iedvesmos jūs pārmaiņām, lai nodzīvotu savu dzīvi spilgtāk un krāsaināk!
