Anda Līce: Amatpersonas žigli paslēpjas aiz visvarenā BET 4
Visi zemes darbi esot jāapdara līdz Mārtiņiem. Eju lūkot, kas vēl dārzā palicis neizdarīts, un ievēroju – ābelēs dūc bites. Izrādās, nenobirušie un zaros sasalušie āboli saulē ir atkusuši un to saldā sula bitēm ir īsts atradums. Šis rudens ir kā radīts, lai bez plānotā paveiktu vēl kaut ko. Un tieši tas var izrādīties vērtīgāks pat par pārējo. Tik bieži ne jau pats darbs ir nepaveicams, nepārvaramas izrādās mūsu atrunas. Tās ir kā sprunguļi riteņos, smiltis kurpēs vai ielaistas varžacis.
Atrunas ir Latvijas amatpersonu sērga, kurai pagaidām nopietni nav gribēts meklēt pretlīdzekļus. Jā, ierēdņi saka, mēs par to domāsim, spriedīsim, tas tiešām būtu jāizdara, bet… un žigli paslēpjas aiz visvarenā BET – citu amatpersonu mugurām, likumiem, regulām vai to neesamības. Un viss kā tādā apburtā un aizmigušā karaļvalstī paliek pa vecam. Nav pat jēgas minēt piemērus, visapkārt ir pārāk daudz aiz dažādām atrunām paslēptu neizdarību. Lai izkustinātu vezumu no vietas, ir jāizdara viss nepieciešamais un reizēm vēl mazliet. Un te nu izšķiroša loma ir tam, vai cilvēku nodarbina viņa galvenais jautājums: “Kas es esmu un ko es šeit daru?” Runa ir par to, ko mēs katrs darām, lai augtu un arī izaugtu. Pie pašattīstīšanas noteikti pieder drosme sevi iepazīt, tiesību un pienākumu izpratnes veidošana, ētiskas rīcības praktizēšana, spēja vēlmes samērot ar vajadzībām. Grozi, kā gribi, visa sākums atkal ir jāmeklē ģimenē. Ar ko un kā mēs dažādās situācijās solidarizējamies un kādus cilvēkus uzskatām par cienījamiem. Vai, piemēram, skatoties kopā ar bērniem “Panorāmu”, kur kāds policists stāsta, kā noķēris zagli, pieaugušie par policistu saka: “Vot, maita!” vai arī: “Lūk, kāds drosmīgs cilvēks!”
To, ka cilvēki nespēj valdīt pār savām vēlmēm, pierāda amatpersonu finansiālie skandāli un tas, kā šādus cilvēkus piesedz viņu partijas biedri. Amats nevis ļauj, bet gan liedz darīt visu, kas ienāk prātā. Tā vajadzētu būt, ja cilvēks sevi apzinās kā garīgi nobriedušu personību. Policists nav tiesīgs valkāt savu amata tērpu, ja atļaujas draudēt žurnālistam vai kādam citam par to, ka tas viņu ir pieķēris pretlikumīgā rīcībā. Dzird runas par vēlēšanu tiesību piešķiršanu jau no sešpadsmit gadu vecuma. Manuprāt, tas būtu bezatbildīgi, dzīve rāda – jaunieši mūsdienās garīgi nobriest krietni vēlāk nekā iepriekšējās paaudzes. Protams, vienmēr ir arī izņēmumi.
Bites ir dūšīgi strādājušas visu vasaru, tomēr viņām nav slinkums vēlreiz dārzu pārlūkot rudenī. Vienmēr var atrast kādu darbu, ko arī mēs katrs vēl bez saviem tiešajiem pienākumiem varam paveikt novembrī – šajā tik nozīmīgajā mūsu valsts dzimšanas mēnesī.
