Anda Līce: Baltkrievijā turpinās revolūcija. Ko dara pasaule? 6
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par to, ka tā tiešām ir nacionāla, liecina visur klātesošais simbols – balti sarkani baltais Lukašenko režīma aizliegtais karogs.
Neviens nebija gaidījis, ka nemieri var notikt miermīlīgi un tik ilgi. Tāpat kā to, ka revolūcijai var būt tik dažādas izpausmes.
Uz katru varas nežēlīgo spiedienu un draudiem baltkrievi kā īstā partizānu karā atbild neparedzamā veidā un pēkšņi. Jautāti, vai viņi par sevi nebaidās, daudzi saka, ka bailes, protams, jūtot, tomēr ilgas būt garīgi un fiziski brīviem ir spēcīgākas par bailēm, un tauta nedomā padoties.
Cits jautājums ir par kolaboracionistiem, kas ir sastopami vienmēr un visur. Tā jau ir Ukrainā pārbaudīta lieta, un, lai īstenotu Baltkrievijas “miermīlīgo aprīšanu”, Kremlis liek cerības tieši uz viņiem.
Pārsteidz, cik skaisti un it kā pēkšņi tautā mostas nacionālā pašapziņa. Kad tas notiek, nekas vairs nešķiet par grūtu.
Mēs taču atmodas laikā arī to piedzīvojām, vai ne? Kādas tad ir baltkrievu partizānu cīņas metodes šodien? Viņi Minskā naktīs uz māju sienām projicē nacionālo karogu, veido dažādus grafiti.
Tā kā karogus lielā daudzumā ir grūti īsā laikā pašūt, tos uzkrāso ar krāsām un naktīs nostiepj starp ēkām, tirdzniecības centros rīko improvizētus koncertus un nelielus piketus.
Vieta, kur omonieši nogalināja cilvēku, ir kļuvusi par piemiņas vietu, tur liek ziedus un sveces, pie tās uz laukuma seguma ir uzraksts “Neaizmirsīsim”.
To no rīta pilsētas dienesti nokaisa ar smiltīm un sāli, bet pa nakti tas tiek atjaunots. Nelegāli tiek drukātas un izplatītas grāmatiņas ar šajās dienās populārajām dziesmām, un sabiedriskajos centros notiek sadziedāšanās.
Jā, šo revolūciju var saukt arī par dziesmoto. Bet izbalsotais prezidents pa to laiku diedelē palīdzību no Maskavas un filmējas ar automātu, iespiežot to rokās arī savam dēlam. Brīžiem redzamas gluži sirreālas ainas.
Ko dara pasaule? Kā parasti, noskatās, komentē, izsaka nosodījumu, draud ar sankcijām.
Tas nozīmē, ka, neskatoties uz represijām, Krievijas iespējamo militāro okupāciju un ekonomisko atkarību, nākotne ir pašas baltkrievu tautas rokās.
Baltkrievija ir kristīga zeme, tāpēc par tās nākotni un tautu mums jāaizlūdz gan individuāli, gan dievnamos.
Ejot neatkarības ceļu, gan jau viņiem tajā būs arī daudz kļūdu. Mums neklājas baltkrieviem dot padomus, ko un kā viņiem pēc neatkarības atgūšanas vajag darīt. Bet, izejot no savas rūgtās pieredzes, tas gan ir jāpasaka, kā noteikti nevajadzētu rīkoties.
