Juris Lorencs: Ko nevar celt, to nevar nest. Dod, Dievs, to saprast arī Eiropas politiķiem! 32
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tas bija ne tik sen, 1899. gadā, kad angļu rakstnieks Redjards Kiplings (“Džungļu grāmatas” autors”) uzrakstīja dzejoli “Baltā cilvēka nasta” (“White Man’s burden”).
Šis dzejolis, publicēts neilgi pēc ASV iesāktā koloniālā kara Filipīnās, bija iecerēts kā aicinājums jaunajai pasaules lielvarai sekot veco Eiropas valstu piemēram un uzņemties “smago impērijas nastu”: “Ņem baltā cilvēka nastu, sūti savus dēlus kalpot tālā svešumā…”
Koloniālajā Indijā dzimušā un uzaugušā Kiplinga izpratnē “baltā cilvēka nasta” pirmām kārtām nozīmēja tēvišķīgu aizbildniecību pār pakļautajām tautām.
Viņš tiešām naivi ticēja, ka “baltais un civilizētais” eiropietis vai amerikānis “glābj” Āfrikas un Āzijas tautas.
Dzejoļa autors nomira 1936. gadā un nepiedzīvoja drīzo Lielbritānijas, Francijas, Spānijas, Portugāles, Holandes un Beļģijas koloniālo impēriju sabrukumu.
Amerika gan vēl paspēja pakarot Korejā, Vjetnamā, Irākā un Afganistānā. Tomēr kopumā 20. gadsimta otro pusi var raksturot kā “baltā cilvēka” fizisku aiziešanu no “Trešās pasaules”. Šodien šī “Trešā pasaule” klauvē pie Eiropas durvīm.
“Vecā pasaule” no Alhesirasas pilsētiņas Spānijas dienvidu krastā (no šejienes skaidrā laikā var saskatīt Āfrikas krastu) līdz pat mūsu Šķaunei Baltkrievijas pierobežā saskārusies ar milzīgu migrantu, faktiski nelikumīgu robežpārkāpēju straumi.
Agrāko kolonizatoru un viņu garīgo iedvesmotāju vietā parādījušies naivi politiķi un vēl naivāki nevalstisko organizāciju aktīvisti, kuri skandina “refugees welcom”.
Bēgļi laipni aicināti! Kā teica Angele Merkele – “mēs to spēsim”! Patiesībā šī uzņemšana un “glābšana” nav nekas cits kā savdabīga aizbildniecība. Tikai atšķirībā no Kiplinga laikiem iedomātā “labdarības skatuve” šodien no Āzijas un Āfrikas pārcelta uz Eiropu.
Protams, var jautāt – kas tie par “bēgļiem”, kuri pērk lidmašīnas biļetes no Irākas uz Minsku? Cik Polijā, Lietuvā un Latvijā ir cilvēku, kuri var atļauties lidojumu Rīga–Bagdāde? Lētākā biļete novembrī ar “Turkish Airlines” maksā 720 eiro. Un kas vispār šodien ir “bēglis”?
Brīžiem robeža starp bēgli un noziedznieku ir izplūdusi.
Lūk, ko saka Baltkrievijas Krimināllikuma 371. pants: “Nelikumīga Baltkrievijas Republikas robežas šķērsošana, ja tā veikta organizētā grupā ar iepriekšēju nodomu, tiek sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz septiņiem gadiem.”
Interesanti būtu uzzināt, vai tie migranti, kurus Latvijas, Lietuvas un Polijas robežsargiem izdevies atspiest atpakaļ Baltkrievijas teritorijā, tikuši aizturēti un tiesāti?
Vēl viena problēma – Eiropas iedzīvotāju skaits, tātad arī tās saimnieciskais un politiskais iespaids, pasaulē samazinās. Patlaban ES valstīs un Lielbritānijā kopā dzīvo ap 500 miljoniem cilvēku, kas ir tikai 6% no pasaules iedzīvotāju skaita.
Viens piemērs. 1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību, Etiopijā dzīvoja 49 miljoni cilvēku. Šodien – jau 116 miljoni. Pašreiz šajā valstī atsākusies karadarbība starp centrālo valdību un Tigrajas reģiona separātistiem. Vai tiešām Eiropa ir gatava uzņemt un izmitināt cilvēkus, kurus skāris šis konflikts? Paredzams, ka 2050. gadā Etiopijas iedzīvotāju skaits sasniegs 190 miljonus…
Starp citu – par 2050. gadu, kas vairs nav aiz kalniem. Nupat notikušajā ANO klimata konferencē Glāzgovā tika diskutēts par to, kā samazināt oglekļa dioksīda izmešus. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka tā saucamo klimata neitralitāti līdz 2050. gadam neizdosies sasniegt. Ķīna, Indija, Krievija par to negrib ne dzirdēt, nemaz nerunājot par Āfriku.
Eiropa te var izstiepties un sarauties, atteikties no gāzes, naftas un gaļas, mazāk lidot un vairāk braukt ar riteni, pārklāt visu teritoriju ar saules baterijām un vēja turbīnām – no tā nekas nemainīsies.
Jo mēs esam tikai 6% no planētas iedzīvotājiem. Pārējiem 94% šie centieni šķiet nesaprotami un smieklīgi. It īpaši jau tāpēc, ka var iesēsties lidmašīnā, aizlidot uz Minsku un pieklauvēt pie Latvijas, Lietuvas vai Polijas robežas ar vārdiem – “es esmu klimata bēglis”.
Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle portālā “Delfi” nesen rakstīja: “Mani nepamet sajūta, ka Eiropas Savienība ir politiski apjukusi un globāli zaudē līdera lomu. Lisabonas līgumā pirms aptuveni 20 gadiem tā izvirzīja ambiciozus mērķus – būt ģeopolitiskajiem līderiem pasaulē teju visās jomās, taču šie mērķi nav sasniegti.
Šobrīd izskatās, ka vienīgais globālais mērķis ir pierādīt, ka Eiropas Savienība ir viszaļākā pasaulē.
Diemžēl izskatās, ka būt globālajam līderim “zaļumā” ir Eiropas līderu pēdējais karogs, viss, kas atlicis no iepriekšējām ambīcijām.”
Cik precīzi pateikts! Tad jau daudz prātīgāk būtu savlaicīgi gatavoties iespējamajiem sarežģījumiem. Piemēram, stiprinot bruņotos spēkus. Sargājot ārējās robežas un būvējot sienas, kā to patlaban dara Polija. Vai uzceļot dambi starp Dāniju un Zviedriju, kas pasaules okeāna līmeņa celšanās gadījumā pasargātu vismaz Baltijas jūras baseina valstis.
Tautas gudrība saka – visu pasauli salāpīt nav iespējams. Ar pliku dibenu ezi nenospiedīsi. Ko nevar celt, to nevar nest. Dod, Dievs, to saprast arī Eiropas politiķiem.
