Ko nevajadzētu teikt savam bērnam, lai neradītu bērnības traumas? 0
Psiholoģijā pazīstama parādība, ka, atkārtojot noteiktas frāzes, pat vismīlošākie vecāki, nemaz negribot, ieliek bērna apziņā noteiktus psiholoģiskus uzstādījumus un tie negatīvi ietekmē personības veidošanos.
Amerikāņi Roberts (psihiatrs) un Mērija (sociālā darbiniece) Gouldingi (Robert and Mary Goulding) tādu ieprogrammēšanu nosaukuši par vecāku direktīvām un izdalījuši divpadsmit galvenās.
Pirmā direktīva – „Nedzīvo!”
Izlasot ko tādu, gribas iesaukties: „Normāli vecāki savam bērnam nekad tā neteiks!” Izrādās – tas notiek slēptā veidā. Vai tad vecāki reizi pa reizei nepasaka tādas frāzes kā:
„Nerādies man tagad acīs!”
„Par ko man tāds krusts uzlikts?”
„Kā es esmu no tevis nogurusi!”
„Visiem bērni kā bērni, tikai tu…”
„Ja tu tā uzvedies, tad es tevi vairs nemīlu!”
„Tad es ar tevi nerunāšu!”
„Tevis dēļ nepabeidzu mācības, naktīs negulēju, rūpējos, bet tu…!”
„Man nav vajadzīgs tāds slikts zēns!”
„Labāk būtu abortu uztaisījusi!” utt.
Visticamāk, sakot tik šausmīgus vārdus, vecāki domāja kaut ko cilvēciski saprotamu, piemēram: „Es jau tā noguru darbā, bet tu sasmērēji manu džemperi, cita tīra nav, un tagad man būs jāmazgā veļa līdz pusnaktij un es atkal neizgulēšos”. Bet sanāca burtiski: „Mirsti!”
Slēptā direktīva „Nedzīvo!” bērnam iedveš nepārejošu vainas izjūtu, kura nav saistīta ar kādu konkrētu nedarbu, bet ar faktu, ka bērns ir vecāku dzīvē. No tāda uzstādījuma bērns nespēj sevi iekšēji pasargāt, un tas iesakņojas viņa apziņā apmēram tādā formā – vecāku dzīve ar manu ienākšanu pasaulē kļuva sliktāka, esmu viņu mūžīgais parādnieks. Galējā variantā – labāk būtu, ja manis vispār nebūtu.
Sekas – provocējoša, huligāniska uzvedība. Bērns neapzināti meklē situāciju, kurā tiks sodīts, jo vieglāk ir justies vainīgam par sasistu vāzi, nekā izjust ilgstošu vainas izjūtu, nesaprotot, par ko. Tālākos vecuma posmos šī programma var novest pie pašiznīcināšanas tieksmēm, kas visbiežāk izpaužas kā alkoholisms, narkomānija, kriminālas aktivitātes u.tml.
