Jābūt izaicinājumam, vīzijai. Ko gaida no Siliņa laikmeta opernamā 1
Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) sācies jaunā direktora, starptautisku slavu guvušā basbaritona Egila Siliņa laiks – viņš strādās komandā ar valdes locekļiem Inesi Eglīti, kura, turpinot darbu, Baltajā namā atbildēs par finanšu lietām, un Sandi Voldiņu, kura rokās būs LNOB administratīvā vadība.
Jaunais Operas vadītājs Egils Siliņš 30 gadu spožās operdziedātāja karjeras laikā ir iekarojis pasaules opernamu zelta piecnieku – Vīnes Valsts operu, Ņujorkas Metropolitēna operu, Milānas “La Scala”, Parīzes Bastīlijas operu, Londonas Koventgārdena operu – un daudzas citas starptautiskās skatuves, iemiesojot ap 90 lomu un kļūstot par vienu no pasaulē ievērojamākajiem vāgneristiem, kā arī līdz šim darbojies kā mākslinieku aģentūras “Cademi Artists” Valladolidā (Spānija) direktora vietnieks.
Viņš jau paudis pārliecību, ka pieredze dažādos pasaules nozīmes starptautiskos festivālos un iegūtie kontakti ļaus piesaistīt Operai viesizrādes, veidot kopdarbus un aicināt režisorus iestudēt Latvijā jaunus darbus. Viens no Zariņa mērķiem esot Latvijas mākslinieku, kas pašlaik vairāk uzstājas ārpus mūsu valsts robežām, piesaistīšana Rīgas Operas skatuvei. Tomēr par lielāko izaicinājumu viņš uzskatot darbinieku atalgojuma jautājuma risināšanu.
Var secināt, ka līdzās mākslinieciskiem sasniegumiem – no personīgi redzētā starp tiem gribētos izcelt operas “Fausts”, “Karmelīšu dialogi”, “Spēlēju, dancoju”, baletu “Antonija#Silmači” – iepriekšējā direktora Zigmara Liepiņa laikā Operai izdevies sasniegt daudz arī citās jomās. Būtiski jau, ka Baltā nama vārds beidzot vairs netiek regulāri skandalozā izteiksmē daudzināts dzeltenās preses slejās. Operai ir izdevies sakārtot finanses, izkļūstot no parādu bedres. Kā nenoliedzams sasniegums jāvērtē LNOB izrāžu iekļaušanās starptautiskajā operas digitālajā apritē.
Sākoties jaunajam laikmetam Baltā nama dzīvē, “KZ” bija svarīgi noskaidrot mūzikas profesionāļu viedokli – kas būtu jānovērtē kā būtiskākie LNOB sasniegumi Zigmara Liepiņa vadības laikā; kādi ir LNOB darbības problemātiskie aspekti, kuriem jaunajai valdei vajadzētu pievērst īpašu uzmanību, kā arī par to, kāds bijis personiski piedzīvotais spilgtākais “Liepiņa laika” notikums Operā.
“Gaidot jaunas mākslinieciskās idejas”
LAUMA MALNACE, muzikoloģe
“Operai kā dārgākajai kultūras institūcijai ar vislielāko darbinieku skaitu ir daudz sarežģītāk domāt par jaunām vēsmām un mēģināt riskēt. Iespaidīgās iestudējumu izmaksas un Lielās zāles apmēri iegrožo, un, protams,
vadībai ir galvenokārt jādomā par to, kā izrādīt mākslas produktu, par ko cilvēki būtu gatavi maksāt.
Skaidrs, ka šādi apstākļi ierobežo iespējas rasties laikmetīgākai mākslai un neierastākiem repertuāra jauninājumiem, kas pārkāptu klasiskās romantiskās operas robežas, – kameropera, laikmetīgā opera, starpdisciplināri skatuves žanri vai jebkas cits, ko mūsdienās aptver nosaukums “muzikālais teātris”. Platforma šādai skatuves mākslai, iespējams, varētu būt Operas Jaunā zāle, kas šādiem projektiem izmantota gaužām maz. Zinu cilvēkus, kurus operas žanra patoss un pompozitāte vispār nevilina, bet kurus interesē un kuri labprāt būtu gatavi tērēt naudu modernākām un eksperimentālākām formām, kas savā būtībā ir piederošas operas mākslai.
Viena no veiksmes atslēgām, iespējams, varētu būt, ja jauniestudējumu radošajā komandā būtu piesaistīts cilvēks no malas, kas īpaši labi pārzina un ir specializējies konkrētajā skatuves estētikā un mūzikas tradīcijā. Piedāvājot ērgļa skatījumu un varbūt pat tādā veidā sniedzot meistarklasi arī mūsu Operas štata māksliniekiem.
ā tas notika Fransisa Pulenka operas “Karmelīšu dialogi” gadījumā, kuras režisors bija Vensāns Busāns. Šis iestudējums ir bijis mans spēcīgākais pārdzīvojums pēdējos gados Latvijas Nacionālajā operā, kurā saslēdzās pilnīgi viss – ģeniāla mūzika, augstvērtīgs izpildījums un ļoti gudra režija. Lai arī šī izrāde mūsu Operā savā ziņā tika pasniegta kā vēl nebijusi repertuāra vēsma, faktiski mēs runājam par 20. gadsimta klasiku un pasaules opermūzikas zelta fondu.
Jā, tā varbūt ir nedaudz cita estētika nekā 19. gadsimta romantiskajā operā, bet publikas gatavību šādai mākslai nevajadzētu novērtēt par zemu. Un tādai izrādei vajadzētu būt katra sevis cienoša operteātra repertuārā, kas vēlas izcelties ar labu gaumi un piesaistīt arī starptautisku uzmanību.
Repertuārā jau daudzus gadus nav bijis itin nekā no baroka mūzikas.
Kāpēc tad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ir senās mūzikas katedra, kurā tiek skoloti dziedoņi tieši šajā mūzikas estētikā? Kāpēc lai šādā gadījumā Opera nevarētu piesaistīt spējīgākos jaunos dziedātājus? Vai arī mēs šeit atkal atduramies pret noslēgto cilvēku loku un “blata” sistēmām, kurā kādam no malas ir teju neiespējami tikt iekšā? Baroka operas ir īpaša skaistuma pasaule, ar ko skatītāji būtu pelnījuši iepazīties tuvāk.
Skaidrs, ka šīs mūzikas atskaņošanai nepieciešamas īpašas zināšanas un stila izpratne, ko nevar pieprasīt no dziedātājiem, kas ikdienā izpilda pārsvarā 19. gadsimta romantisko operu. Un šeit mēs atkal atduramies pret “mazās valsts” īpatnību, kurā visi dara visu, bez īpašām iespējām doties vienas jomas dziļumā un ar to nodarboties pastāvīgi.
Lai jaunajai vadībai izdodas atrast zelta vidusceļu starp budžeta finansējumu un māksliniecisko ideju īstenojumu!”
“Jābūt arī izaicinājumam, vīzijai”
ARMANDS ZNOTIŅŠ, muzikologs
“Sākšu ar atbildi par spilgtāko opernamā piedzīvoto mākslas notikumu nesenā laika posmā, kur noteikti jāpiemin uzvedums Fransisa Pulenka operai “Karmelīšu dialogi”. Teicams paraugs LNOB sadarbībai ar ārzemju inscenētājiem, pieredzējušu solistu iesaistei (Ilona Bagele, Aira Rūrāne, Jānis Apeinis), opernama spējai iestudēt 20. gadsimta klasikas vienību un radīt uzvedumu ar traģēdijas katarses spēku, kas tajā pašā laikā izraisa kontraversālus spriedumus un intelektuālas refleksijas.
Otrkārt, uz šādiem iestudējumiem arī balstās LNOB būtiskākie sasniegumi Zigmara Liepiņa vadības laikā, kur jāatgādina par Šarla Guno operu “Fausts” (Aika Karapetjana režija), divu Džakomo Pučīni operu – “Vīlas” un “Džanni Skiki” – pretstatījumu (Viestura Kairiša režija) vai Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju” (Lauras Grozas-Ķiberes režija).
Līdzās mākslinieciski rosinošam inscenētāju veikumam šie un vēl citi uzvedumi pelna uzmanību ar mērķtiecīgi izmantotu solistu ansambli, diriģentu, orķestra, kora radošo iespēju atklāsmi un muzikāli skatuvisku ideju klātbūtni, kurā iespējams saskatīt mākslas darba virsuzdevumu – nopietnu, paradoksālu, dažādās nozīmēs diskutablu.
Šeit arī saglabājas profesionālā kontinuitāte, kas Zigmara Liepiņa vadības periodu saista ar Andreja Žagara laiku un vēl senākiem laikmetiem.
Un tad nāk problemātiskie aspekti, kur savukārt tiek uzturēta negatīva rakstura kontinuitāte – mainās paaudzes, mainās Operas valdes sastāvs, bet citādi nekas nemainās. Kārtējo reizi jāpiesauc pāris uzskatāmu piemēru: Lūcijas Garūtas operas “Sudrabotais putns” pirmizrādi regulāri sola kopš 1938. gada sezonas; tas pats attiecas uz joprojām nenotikušo pirmizrādi Gundara Pones baletam “Mana paradīze”; neviens nezina, kur un kādēļ iestrēguši plāni par pirmuzvedumiem Pones operai “Roza Luksemburga” un Paula Dambja operai “Karalis Līrs”, par Alfrēda Kalniņa “Baņutas”, Jāņa Kalniņa “Hamleta”, Jāņa Mediņa diloģijas “Uguns un nakts” iestudējumu atjaunojumiem.
Lielā mērā palicis nepiepildīts Andra Dzenīša un Ērika Ešenvalda radošais potenciāls. LNOB vēl aizvien nav uzrunājis Rutu Paideri, Gustavu Fridrihsonu un vēl citus meistarus. Tātad – attieksme pret latviešu komponistiem būtu jāmaina.
Pārmaiņas būtu nepieciešamas arī Operas trupā, kura noveco. Arī baleta trupā, kur nāktu par labu jaunu horeogrāfu skatījums, jaunu profesionāļu iesaiste.
Un, atkal atgriežoties pie repertuāra – tieši baroka operā būtu, kas muzicē, tieši šajā jomā izauguši talantīgi solisti un iedibinātas atskaņojuma tradīcijas, taču pagaidām šis potenciāls palicis neizmantots – LNOB repertuārā joprojām nav Monteverdi, Lulli, Skarlati operu.
Mūsdienu opernami bez baroka repertuāra nav iedomājami.
Vēlreiz atgriežoties pie tradīcijām – savulaik LNOB iestudēja Borodina, Musorgska, Gļinkas, Rimska-Korsakova operas. Tātad – iestrādnes būtu, kuras diemžēl gadu desmitiem ilgi ir pamestas. Mūsdienu opernami bez krievu klasikas nav iedomājami.
Tālāk – kas attiecas uz 20. gadsimta repertuāru un laikmetīgo mūziku, LNOB ir bēdīgi slavens ar to, ka tajā nekad nav iestudētas Albāna Berga un Filipa Glāsa operas. Arī šai sfērai jātiek aktualizētai, un ne jau tikai ar iepriekšminēto divu autoru darbiem vien.
Visbeidzot – Latvijas vienīgā opernama darbība nav iespiežama utilitāros, no mārketinga pozīcijām atkarīgos rāmjos.
Tur jābūt arī izaicinājumam, jābūt vīzijai. Piemēram, tādai, kura piepildījās ar Riharda Vāgnera tetraloģijas “Nībelungu gredzens” iestudējumu komponista 200. gadskārtā. Neviens nevar aizliegt sapņot par brīnumu – vai gluži vienkārši gudri izplānotu apstākļu sakritību, kā dēļ līdzīga mēroga projektus uz LNOB skatuves īstenotu Alvis Hermanis, Kirils Serebreņņikovs, Aleksandrs Sokurovs un, protams, Larss fon Trīrs, Mihaels Haneke un Kventins Tarantīno.”
“Kaut kas no jaunāku laiku veiksmēm būtu opernama rota”
ORESTS SILABRIEDIS, muzikologs, Latvijas Radio 3 “Klasika” programmu vadītājs, LNSO un žurnāla “Mūzikas Saule” galvenais redaktors
“Ticu tam, ko Zigmars Liepiņš saka beidzamā laika intervijās par to, ka viņa laikā savestas kārtībā nama finanses, sakārtotas attiecības ar tālraides organizācijām, nomainīti Lielās zāles krēsli, izremontēta Jaunā zāle u. tml. Apgalvojumu par klimata maiņu var komentēt tikai nama iekšpusē strādājošie. Iestādes nosaukuma maiņa šo rindu autora ieskatā bija aplamība – cilvēkiem sajaukta galva, nevar saprast, kā kurā brīdī Balto namu saukt.
Žēl, ka no skatuves pazuda Andra Dzenīša opera “Dauka” un Kristapa Pētersona opera “Mihails un Mihails spēlē šahu”. Saprotu argumentus par izrādīšanas dārdzību, tomēr
vismaz kaut kas no jaunāku laiku veiksmēm un laikmetīgākas latviešu mūzikas afišā, manuprāt, būtu opernama rota.
“Valentīna” un “Iemūrētie” diemžēl nebija tik veiksmīgi iestudējumi. Prieks par to, ka Margo Zālītei tika dota iespēja veidot divas Lielās zāles izrādes – “Rigoleto” un “Izvirtības hroniku”, arī “Mazā burvju flauta” ir liela veiksme. Prieks arī par klausītāju allaž pārpildītajiem kamermūzikas koncertiem Beletāžas zālē.
Augstu vērtējama LNOB iespēja ar izrāžu ierakstiem piedalīties “Opera Europa” apritē. Ar interesi gaidām, kādus augļus nesīs operlibretu konkurss.
Par baleta pasauli gandrīz neinteresējos, un vienīgais garāmejošais iespaids ir par Jura Karlsona muzikāli spilgto baletu “Antonija#Silmači”, kura horeogrāfija nesasniedza mūzikas kvalitātes. Nebūdams jomas speciālists, tikai pieklājīgi minēšu, vai viena cilvēka pārilga valdīšana pār nacionālo baletu sniedz trupai labākās attīstības iespējas.
Labi, ka netika izveidots aizejošās valdes iecerētais “Baņutas” inscenējums – šīs operas dižums ir drusku pārvērtēts.
Turpretim Jāņa Mediņa opera “Uguns un nakts” gan varētu būt pastāvīgi izrādāma kā tāds latviešu nacionālās operas simbols.
Varbūt kādam liksies interesanti apsvērt iespēju koncertiestudējumu vai kaut jel fragmentu veidā iepazīstināt klausītājus ar sacerētiem, bet neuzvestiem darbiem – to skaitā ir, piemēram, Lūcijas Garūtas opera “Sidrabotais putns”, Paula Dambja opera “Karalis Līrs”, pirmizrādi nepiedzīvojušais Romualda Grīnblata balets “Rīga”. Te sarakstam klāt liktu arī maznovērtētos darbus, piemēram, Felicitas Tomsones operu “Pūt, vējiņi”. Varbūt par šiem opusiem var runāt kādā īpaši virzītā klausītāju kluba pasākumu sērijā.
Subjektīvi teikšu, ka man pilnīgi neizprotami ir pompozi četru stundu gala koncerti, taču iespējams, ka nenovērtēju šo koncertu potenciālos cienītājus.
Spēcīgākais pārdzīvojums visā šajā laikā ir Aika Karapetjana iestudētais Guno “Fausts” – ģeniāls kā mākslasdarbs kopumā.
Emocionāli spēcīgs bija Pulenka operas “Karmelīšu dialogi” iestudējums, un nespēju aizmirst arī Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju” ar Jūlijas Vasiļjevas Leldes dzidro spēku, Andra Ludviga emocionāli un psiholoģiski spēcīgi iedzīvināto Totu un Edgara Ošlejas monumentālo Aklo.”
