Ko nesīs algu palielināšanas grafiks “latvju mērcē” 0
Neraugoties uz Kultūras ministrijas (KM) deklarēto, ka nozarē strādājošo algas ir pirmā prioritāte, šī gada valsts budžetā līdzekļi tam nav atradušies un vidējais atalgojums joprojām ir vien 780 eiro pret sabiedriskā sektorā vidēji 1036 eiro. Algas ne vien pamatīgi atpaliek no vidējās algas pieauguma valstī un algām privātajā sektorā, atsevišķos gadījumos – pat pirmskrīzes līmeņa, bet ir arī ļoti nelīdzsvarotas atsevišķu kultūras apakšnozaru starpā.
Līdz šim to pieaugums vairāk bijis izrāvienveida, atkarīgs no valdošās koalīcijas labvēlības. Tādēļ kultūras sabiedrību ir ieinteresējusi ziņa, ka KM gatavo grafiku nozarē strādājošo atalgojuma palielināšanai, dažos raisot atmiņas par reiz Helēnas Demakovas laikā izveidoto grafiku, kas toreiz vainagojās ar algu pielikumu, bet citos – asociācijas ar tepat kaimiņos Igaunijā šogad noteikto, ka kultūras darbiniekiem ar augstāko algu pienākas pamatalga 1250 eiro apjomā.
Ko īsti paredz atalgojuma palielināšanas grafiks “latvju mērcē” un vai tas raisa arī reālas cerības uz pozitīvām pārmaiņām?
Lai par to diskutētu, “Kultūrzīmju” redakcijā pulcējās kultūras profesionāļi – Kultūras ministrijas valsts sekretāre DACE VILSONE, Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” izpilddirektors MĀRTIŅŠ BAUMANIS, Latvijas Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja INGA BRŪVERE, Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja DAIGA GAISMIŅA-ŠILIŅA, Latvijas Bibliotekāru biedrības valdes priekšsēdētāja MĀRA JĒKABSONE, Latvijas Muzeju biedrības deleģētās valdes locekles – Rīgas Stradiņa universitātes muzeja vadītāja DAIGA DUPATE un Cēsu Vēstures un mākslas muzeja direktore KRISTĪNE SKRĪVERE –, un Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrības vadītājs ALDIS MISĒVIČS.
Vai pietiks ar spēcīgiem signāliem
– Ko īsti paredz KM izstrādātais grafiks kultūras darbinieku algu pieaugumam?
D. Vilsone: – Atalgojums kultūras nozarē nodarbinātajiem aizvien ir bijusi Kultūras ministrijas pirmā prioritāte – jau kopš 2013. gada, kad Dace Melbārde kļuva par kultūras ministri, notikusi nepārtraukta cīņa par šī finansējuma pieaugumu.
Absolūtos skaitļos raugoties, kopš 2013. gada atalgojums ir pieaudzis, bet vēl aizvien nepietiekami.
Līdz ar to valsts kultūras iestādēs strādājošo atalgojuma palielināšana joprojām saglabājas mūsu prioritāte, un esam apmierināti, ka ir izdevies Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā akcentēt, ka nepieciešams turpināt tā celšanu. Šo gadu laikā arī ir būtiski audzis procentuālais īpatsvars, cik daudz no kopējā KM budžeta ieguldām atalgojumos – no 42% 2013. gadā līdz 56,9% 2019. gadā.
Tas liecina, ka ne tikai saņemam tam valsts budžeta dotāciju, bet arī koncentrējam uz to visus ministrijas iekšējos resursus. Šobrīd tie ir izsmelti, un tādēļ jāmeklē kompleksais risinājums un vienošanās. Būtiska joma, kur atalgojums celts, ir kultūrizglītības pedagogu algas, kas saistīts arī ar šīs jomas reformu. Tomēr tieši šī pieredze mums māca to, ka ne viss, kas uzrakstīts uz papīra un izplānots, dzīvē tik gludi notiek.
Pedagogu atalgojuma reformai 2019. gadam nepieciešamo finansējuma apjomu vēl nebija iespējams iebudžetēt, un šis process vēl turpinās.
Mūsu uzstādījums ir, lai kultūras nozarē strādājošie saņemtu tādu pašu atalgojumu, kāds tas ir vidēji sabiedriskajā sektorā (2018. gadā – 1036 eiro). Tomēr KM pētījuma secinājums bija skaudrs: no visiem kultūras sektorā nodarbinātajiem – vairāk nekā 5500 personām, ieskaitot pedagogus, – 77% šādu atlīdzību nesaņem.
Lai šo 1036 eiro līmeni sasniegtu, nepieciešama vismaz 14 miljonu eiro valsts budžeta dotācija. Lai šādu finansējumu iegūtu, nepieciešama politiska vienošanās. Ir vajadzīga kopēja politiska izpratne, ka šajā jomā ir nepieciešams risinājums un ka arī tas ir saistīts ar papildu finansējumu. Šobrīd testējam mūsu izstrādāto plānu algu paaugstināšanai un to, kā tas varētu iet kopā ar 2020. gada budžeta procesu.
I. Brūvere: – Vēlos precizēt – Dace runāja par kultūrā nodarbinātajiem 5500 cilvēkiem, ar to domājot valsts institūcijās strādājošos, bet vēl ir arī nevaldības sektors.
– Vai KM rīcībā ir dati par konkurētnespējīgā atalgojuma dēļ visvairāk apdraudētajām nozarēm?
D. Vilsone: – Esam analizējuši visas kultūras jomas un secinājuši, ka situācija nav viennozīmīgi vērtējama – ir profesijas, kurās darba lauks nepārsniedz Latvijas robežas, un ir tādas, kur varam runāt par vismaz Baltijas vai Eiropas tirgus zonu. Pie tā, cik ļoti šobrīd kultūras sektora atalgojums atšķiras no sabiedriskā sektora kopumā, un tā, cik ļoti strauji it īpaši pēdējā gada laikā ir audzis arī atalgojums privātajā sektorā, es gribētu teikt, ka pilnīgi visās jomās nodarbinātajiem ir nekonkurētspējīgs atalgojums.
Signāli nozarē ir ļoti spēcīgi – risinājums atalgojuma problēmai ir jāatrod.
– Atalgojums orķestros nav sasniedzis pirmskrīzes līmeni, 2008. gadā tas bija vidēji 1003, bet 2018. – 930 eiro. No tā cieš Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un šeit pārstāvētā “Sinfonietta Rīga”. Cik zinu, Operā atalgojums ir lielāks.
M. Baumanis: – Atalgojums kamerorķestrī “Sinfonietta Rīga” nesasniedz vidējo līmeni ne Rīgā, ne Latvijā. Tāpēc es priecājos, izdzirdot vārdu “grafiks”, jo saprotams, ka ar vienu celšanas reizi vispār nekā nebūs.
Noturot savus talantīgos māksliniekus, mēs to vairāk spējam nevis naudas ziņā, bet ar izcilām mākslinieciskām programmām.
Investējam laba līmeņa solistos, pieaicinām māksliniekus no visas pasaules, lai mūziķiem tiešām gribētos spēlēt, lai gan tieši naudas ziņā mēs viņiem neesam varējuši neko vairāk piedāvāt. No mūsu puses visefektīvākā darbība bijusi tā, ka viņi ir varējuši visaugstākā līmeņa mākslinieciskās programmas sagatavot šeit – nav jābrauc uz Berlīni spēlēt pasaules klasē, bet var darīt to arī Rīgā. Atalgojuma jautājums vienmēr ir bijis sāpīgākais, ko ar saviem līdzekļiem nevaram nosegt.
M. Jēkabsone: – Runājot par bibliotēku sektoru, jāņem vērā, ka valsts bibliotēkas ir tikai daļa no bibliotēku sistēmas un, piemēram, publiskās bibliotēkas KM var ietekmēt visnotaļ maz.
Lielākā problēma gan valsts, gan pašvaldību bibliotēkās ir nevienlīdzība.
Nevaru teikt, ka pilnīgi visās bibliotēkās ir ļoti slikti – ir reģioni, kur bibliotēkās ir ļoti labas algas, un ir viena otra bibliotēka, kas sasniedz minēto vidējās algas līmeni valstī –, taču ir arī reģioni – bēdu ieleja, kur atalgojums nav celts kopš krīzes un kur cilvēki strādā par dažiem desmitiem eiro virs minimālās algas bruto.
K. Skrīvere: – Arī muzeju nozarē algu jautājums ir sāpīgs – KM pakļautībā esošajos muzejos vēl šo jautājumu kaut kā var regulēt, bet sliktāka situācija ir tieši pašvaldību muzejos. Zemais atalgojums būtiski ietekmē nozares konkurētspēju, kavē jauno speciālistu piesaisti un nozares attīstību.
Pašvaldību muzejos speciālistu vidējā atalgojuma zemākā robeža ir minimālā alga, bet augstākā nesasniedz Centrālās statistikas pārvaldes konstatēto vidējo darba samaksu sabiedriskajā sektorā. Piemēram, 2018. gadā Kurzemes reģionā zemākais muzeju speciālistu vidējais atalgojums bija 449, bet augstākais – 734 eiro.
Protams, pašvaldību muzeju darbinieku atalgojums ir atkarīgs no pašvaldības lieluma, rocības un ieinteresētības kultūras mantojuma jomas attīstīšanā. Tomēr uzskatu, ka muzeju nozares atalgojuma jautājumu ir nepieciešams risināt valstiskā līmenī un jāmeklē veidi, kā regulēt muzeju darbinieku konkurētspējīgas darba algas un sociālo garantiju nodrošināšanu pašvaldību muzejos.
D. Gaismiņa-Šiliņa: – Problēma ir tā, ka visaugstākajā valdības līmenī nav izpratnes, ka lielākā Latvijas vērtība ir cilvēks, bet priekšroka tiek dota tam, kurš brēc visskaļāk. Nav pamata pretnostatīt; cilvēki Latvijā ir jānotur un arī algu līmeņiem kaut kādā mērā ir jāizlīdzinās – protams, vienmēr būs izcilības, kas saņems vairāk, bet vismaz cilvēka cienīgam līmenim jābūt nodrošinātam. Jā, aktieriem pašlaik vidējais atalgojums ir 930 eiro “uz papīra”, bet tehniskajiem darbiniekiem 700 līdz 800 eiro. Tie ir cilvēki ar augstāko izglītību, Rīgas Tehniskās universitātes beidzēji, tehniskie rasētāji, kas veido dekorācijas.
No viņiem ir atkarīga jebkura cilvēka, kas pāriet pār skatuvi, dzīvība.
Noturēt šādus speciālistus teātrī par tādu atalgojumu ir izmisīgi grūti.
I. Brūvere: – Runājot par nevaldības sektoru, man vispār nav atskaites punkta atalgojumā, jo tāda nav. Varu tikai runāt par principu, uzbūvi, kultūras politiku Latvijā. Valsts institūciju loma nozares attīstībā ir ļoti atšķirīga, un, ja runājam par vizuālo mākslu, tajā ir tikai viena valsts institūcija – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (es šeit nerunāju par izglītības iestādēm) –, kam tomēr vairāk vai mazāk ir reprezentatīva funkcija.
Līdz ar to nav nevienas institūcijas, kas ilgtermiņā rūpētos par procesu – produkta radīšanas iespējām. Mani mulsina, ka KM norobežojas no procesa; ka visu laiku tiek runāts par kaut kādu tirgu – ja runa ir par vizuālo mākslu, mums Latvijā nav tirgus, un lielā mērā pie tā ir atbildīga pati KM.
Tikko (diskusija notika 5. jūnijā. – A. B.) atgriezos no Francijas Kultūras ministrijas rīkotas programmas, kuras gaitā notika tikšanās ar valsts, nevaldības institūciju pārstāvjiem un bija iespēja uzzināt, kā Francijā tiek veidota kultūras politika. Mēs par to varam tikai sapņot.
Francijā viens no kultūras politikas uzdevumiem ir nodrošināt radošajam cilvēkam situāciju, lai viņam nebūtu jāvēršas pēc sociālā pabalsta.
Gan no Francijas Kultūras ministrijas, gan Kultūras ministrijas reģionālajām pārstāvniecībām, gan pašvaldībām laikmetīgās mākslas procesi tiek finansēti ilgtermiņā – un šeit nav runa par trijiem, bet gan par trīsdesmit un vairāk gadiem.
D. Vilsone: – Es vēlētos noraidīt pārmetumus, ka KM nerūpējas par kultūras procesu – rūpējamies par to, lai šim mērķim būtu finansējums Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF). Fonds ar šādu mērķi dibināts, un tajā tiek novirzīti valsts budžeta līdzekļi. Esmu lepna, ka 2018. gadā mums izdevās panākt grozījumus VKKF likumā, paredzot no 2022. gada atgriešanos pie iepriekšējā finansēšanas modeļa – noteikta procenta no iezīmētajiem nodokļiem.
Varbūtēji sāpīgie lēmumi
– Kultūras ministre Dace Melbārde ir teikusi, ka algu palielināšanai nepieciešami 14 miljoni eiro un varētu sekot sāpīgi lēmumi, jo iekšējās rezerves šim palielinājumam ir izsmeltas. Ik pa laikam kuluāros tiek runāts par kultūras funkciju auditu. Kādi varētu būt šie sāpīgie lēmumi?
D. Vilsone: – 2020. gada budžeta procesa ietvaros tiek vētītas visas ministriju programmas, meklējot mazāk efektīvās.
Nav pamata domāt, ka mēs kultūras programmās ieliekam naudu un nekas no tās neatgriežas atpakaļ valsts budžetā.
Piemēram, Latvijas Nacionālajai operai un baletam dotācija ir nedaudz vairāk kā astoņi miljoni eiro, kam nāk klāt pašu ieņēmumi – apmēram četri miljoni. Apmēram četrus miljonus Opera ieskaita atpakaļ budžetā nodokļos.
Līdzīgi ir arī citās kultūras institūcijās – kaut ko izņemot ārā, valsts budžetā izveidosies nevis ietaupījums, bet iztrūkums. Turklāt neaizmirsīsim, ka kultūras institūciju darbības mērķis ir pievienotā vērtība, ko tās atstāj sabiedrībā. Neesam līdz šim izskatījuši iespējamību kādu iestādi slēgt, jo, lai ieekonomētu kultūras darbinieku atalgojuma pacelšanai nepieciešamos 14 miljonus, nav tādas vienas institūcijas, kuru slēdzot varētu to iegūt.
– Tā kā, pēc KM teiktā, sistēmā iekšēju rezervju nav, varbūt laiks skatīties pašvaldību virzienā? Piemēram, bagātajai Rīgai jau sen varētu būt lielāka loma kultūras procesa nodrošināšanā tā plašākajā nozīmē – ne vien izpriecu finansēšanā plašiem tautas slāņiem un nomas maksas iekasēšanā no kultūras iestādēm.
– Arī Valmieras teātris ir valsts finansēts teātris Vidzemes reģionā, Daugavpils teātris – Latgalē, Liepājas Simfoniskais orķestris – Liepājā.
Pašvaldībai, un tas attiecas arī uz Rīgu, ir jābūt gribai un spējai iesaistīties šajā procesā.
Līdz šim šādas vienošanās vai vēlmes iesaistīties kādas kultūras iestādes dzīves nodrošināšanā nav bijis. Kopā ar Rīgas pilsētu esam labvēlīgi risinājuši kultūras nekustamo īpašumu sakārtošanas jautājumus.
D. Gaismiņa-Šiliņa: – Idejiski tas nebūtu nepareizi, ja viens vai divi Rīgas teātri būtu pašvaldības pārziņā. Teātru vadītājiem svarīgākais ir, lai saglabātos finansējums vismaz tajā pašā līmenī.
A. Misēvičs: – Protams, Rīga varētu pārņemt atbildību par kādu kultūras iestādi, tomēr būtu jāskatās, vai tā būtu gatava arī ko finansēt. Piemēram, atalgojums Rīgas pašvaldības finansētajā profesionālajā pūtēju orķestrī “Rīga” atpaliek no orķestriem, ko finansē valsts.
Tāpat mums bijis arī jāvēršas pie Liepājas domes saistībā ar Liepājas teātra finansēšanu, kur vēl 2018. gadā bija neskaidra situācija, ko uzreiz centāmies risināt, vēršoties pie Liepājas domes. Ja runā par Rīgu, tad liela muzeja vai teātra pārņemšana nozīmē arī lielas investīcijas, un jāraugās, lai pēc tam šī iestāde, vieglu roku nodota Rīgai, vienkārši nesabrūk finanšu trūkuma dēļ.
M. Baumanis: – Lai arī nesam Rīgas vārdu, tieši no orķestra “Rīga” piemēra raugoties, es būtu ļoti uzmanīgs par Rīgas finansējumu, jo algas tur būtiski atpaliek.
M. Jēkabsone: – Ja man jautā par bibliotēku situāciju Rīgā, varētu atbildēt ar latvieša klasisko – tā ir normāla, tomēr realitātē situācija nav spoža. Rīgas Centrālās bibliotēkas sistēma ar 25 filiālēm ir milzīga, un kopā ar atalgojuma problēmu minams arī, piemēram, novecojis datoraprīkojums.
Algu līmenis Rīgas Centrālajā bibliotēkā, protams, nesasniedz vidējo valstī.
A. Misēvičs: – 2017. gadā Rīgas Centrālajā bibliotēkā minimālā alga bija 564, bet maksimālā – 1337 eiro. Arī par to jau esam ar Rīgas domi apmainījušies laipnībām, tomēr process rit lēni.
Arodbiedrība runā ar ministriju. Vai ar to pietiek?
– Ko reāli dara kultūras nozares arodbiedrība, lai aktualizētu atalgojuma problēmu plašas sabiedrības redzeslaukā?
A. Misēvičs: – Jau 2005. gadā notikušais Latvijas kultūras darbinieku forums pierādīja, ka esam ļoti dažādi – muzejus maz interesē, kas notiek orķestros, orķestrus – kas notiek bibliotēkās, utt. Arī mūsu arodbiedrībā esošās valsts un pašvaldību institūcijas ir kā divas paralēlās pasaules. Un tad ir jautājums – vai Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrības birojs – trīs cilvēki – ies par visu nozari ielās? Mēs tikai izskatītos smieklīgi, un tādu kaunu arī negribētu piedzīvot. Tāpēc man ir daudz vienkāršāk kaut desmit reizes aiziet uz Kultūras ministriju un laikus izrunāt lietas.
– Jūs tomēr saņemat 45% no arodbiedrību biedru iemaksām. Ko reāli esat panākuši, lai attaisnotu kultūras nozares arodbiedrības vārdu?
– 2016. gadā panācām, ka neatņēma finansējumu kultūrizglītības skolām. Toreiz, 30. maijā, sadarbojoties ar Mūzikas skolu skolotāju asociāciju un Mākslas skolu skolotāju asociāciju, bijām noorganizējuši diezgan skaļu mākslas un mūzikas skolu pārstāvju, skolotāju un vecāku piketu tieši pretī Ministru kabinetam. Jau tagad zinām, ka otrs mūsu izgājiens noteikti būs tad, ja kāds ņems nost izdienas pensijas.
Bet par darba algas jautājumiem tiekamies ministrijā vismaz reizi gadā, izrunājot prioritātes. Piemēram, Latvijas Nacionālā bibliotēka 2014. gadā aizgāja uz jaunām telpām, un bibliotekāri bija pirmie, kas saņēma darba samaksas palielinājumu. Nākamie bija aktieri un pēc tam – kultūrvēsturiskā mantojuma iestādes.
– Tomēr jāsaprot, ka algu pieaugums ir noticis nepiedodami sporādiski un zemā līmenī. Vai, aptverot plašo kultūras lauku, jūs domājat arī par nevaldības sektoru?
– Nē, tā nav mūsu darbības sfēra. Tomēr esam jau ilgus gadus prasījuši, lai kultūras nozari vērtētu kā līdzvērtīgu izglītībai, veselībai un citām. Mūsu prioritāte, protams, ir ministrija, kur vienojamies par to, kas saņems darba samaksas palielinājumu. Tālāk jau varam vērsties pie jebkuras pašvaldības un teikt – lūk, valsts rāda labo piemēru, lūdzu, palieliniet algas saviem kultūras darbiniekiem arī jūs. Šādi esam vērsušies pie Balvu, Liepājas, Ventspils, Daugavpils pašvaldībām – pēdējā manā skatījumā ir bēdu ieleja darba samaksas ziņā bibliotekāriem.
D. Dupate: – Ja mēs, kultūras darbinieki, sāksim streikot, tas neko nedos. Mēs tikai izdarīsim sev vairāk sliktu nekā labu.
– Bet sabiedrībai būtu jādod skaidrs signāls, ka situācija atalgojuma jomā kultūrā ir kritiska, un tas būtu tiešais arodbiedrības uzdevums.
A. Misēvičs: – Tie, kas ir arodbiedrībā, ir informēti par mūsu paveikto un turas pie arodbiedrības, kā vien var.
M. Jēkabsone: – Joprojām arī vērojams, ka daudzi sēž un gaida, kad kāds cits atrisinās problēmas viņu vietā. Manu profesionālo interešu lokā ir bibliotēku interešu aizstāvība, es par to arī lasu lekcijas un vienmēr stāstu – tu nevari gaidīt, kad atjās princis baltā zirgā un atnesīs lielu algu. Tev pašam ikdienā ir sevi jāpierāda, un, iespējams, es tagad metīšu akmeni daža bibliotekāra dārziņā, bet arī pašiem ir jārunā ar pašvaldību, ne tikai biedrībai vai KM.
Cik tu pats būsi aktīvs un atvērts sadarbībai, tāda alga tev arī būs.
Diemžēl viens otrs darbu uztver kā vietu, kur var savas stundas atsēdēt.
D. Šiliņa-Gaismiņa: – Viss atkarīgs no brīža, kad valsts katru cilvēku sāks uzskatīt par vērtību, jo gaidīt, lai kultūras darbinieki tagad ietu ielās, – tas ir pazemojoši. Cilvēks, kas strādā mākslā, labāk aizbrauks prom vai darīs pilnīgi kaut ko citu, nevis, zinot mūsu sabiedrības netoleranci, sāks bļaut, uz sevi vēršot uzmanību. Es zinu, ka pati nepiedalītos šādās akcijās.
Rakstnieku un mākslinieku algas arī Latvijā?
I. Brūvere: – Atgriezīšos pie radošajiem cilvēkiem, brīvmāksliniekiem, kuru profesionālā darbība neparedz oficiālo atalgojumu. Piemēram, Lietuvā Kultūras atbalsta fondā ir atrunāts, ka radošo stipendiju var saņemt uz periodu no viena līdz 24 mēnešiem 600 eiro mēnesī. Savukārt Igaunijā Kultūras ministrija ir iedibinājusi kultūras darbinieku algas, kuras attiecina uz literātiem, māksliniekiem un kuratoriem – 1000 eiro mēnesī.
Mūsu VKKF nolikums neparedz stipendijas, atalgojuma apjomu mēnesī. Bieži izstādes sagatavošanai mākslinieki saņem 400 līdz 700, ļoti retos gadījumos 2000–3000 eiro, ja runa ir par ļoti apjomīgu izstādi. Šo naudu iegulda materiālu iegādei. Par atalgojumu nav runa. Taču mākslinieks šai izstādei var būt gatavojies veselu gadu.
D. Vilsone: – Vispirms kopā ar LRSP un VKKF padomi ir jāizpēta situācija šajā ziņā – runa ir par atalgojuma līmeni radošajiem cilvēkiem, kas nodarbināti nevaldības sektorā. Uz šīs bāzes domāsim, kādus risinājumus meklēt turpmāk.
– Vai arī pie mums varētu izveidot tādas rakstnieku un mākslinieku algas kā igauņiem?
– Var ieviest iekšējos instrumentus VKKF projektu konkursu nolikumos, izvirzot prasības projektu pieteicējiem, ja radoša persona tiek nodarbināta. Iespējams, ka tas radītu spriedzi starp esošajiem projektiem – būtu pašas nozares izšķiršanās – vai adekvātāk ir samaksāt atlīdzību nozarē nodarbinātajiem vai arī neīstenot tik daudz projektu.
Ļoti ceram, ka valdības pieņemtais un Saeimas apstiprinātais grozījums Valsts kultūrkapitāla fonda likumā dos iespēju tā finansējumu palielināt par trim miljoniem.
I. Brūvere: – Jau šobrīd VKKF esošais finansējums sedz nelielu daļu no pieprasījuma – 25–30%. Vēl vairāk samazināt atbalstīto projektu daudzumu būtu dažu nozaru likvidēšana. Cik zināms, 2020. gadā VKKF finansējumu plānots palielināt par pusmiljonu. Protams, par finansējuma izlietojumu lems fonda padome, bet varbūt ir iespēja šo finansējumu novirzīt radošo stipendiju/atalgojuma sakārtošanai.
Kas notiks tālāk
Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone uzsver: tā kā atalgojums ir ļoti politisks jautājums, tas tiks skatīts 2020. gada valsts budžeta veidošanas procesā. Tā būs KM galvenā izšķirošā cīņa budžeta veidošanas procesā.
