Juris Lorencs: “Tramps nespēj nostāties pret Putinu. Tā ir reāla problēma ASV un NATO” 14
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
4. septembrī portālā “Delfi” parādījās bijušā ārlietu ministra Aivja Roņa raksts “Ko darīt ar Ameriku???”. Tieši tāds ir tā virsraksts – ar trīs jautājuma zīmēm. Aivis Ronis ir arī bijušais Latvijas vēstnieks ASV un NATO.
Tātad viens no mūsu lielākajiem ekspertiem eiroatlantiskajās attiecībās. Un tomēr viņš jautā – ko mums darīt ar Ameriku?
Un, lai arī A. Ronis sniedz vairākus prātīgus un racionālus ieteikumus (“Nepieciešams uzsākt ASV – Baltijas hartas 3. cēlienu [..] jaunajam Baltijas – ASV hartas cēlienam ir jāsākas tagad un neatkarīgi no vēlēšanām ASV.
Jebkura jaunā administrācija sāks formulēt savas ārpolitiskās nostādnes, tajā skaitā Eiropas un Austrumu virzienā.
Tādēļ svarīgi, lai Senāta, Kongresa un domnīcu starpā jau savlaicīgi būtu konsenss – vismaz Baltijas virzienā”), raksta kopējo tonalitāti var raksturot ar vienu vārdu – neziņa. Kā jebkura neziņa, tā ir visai nepatīkama. Šajā gadījumā it īpaši mums, Latvijai.
Jo vismaz man šķiet, ka jautājums jau patiesībā nav par to, ko mums darīt ar Ameriku, bet gan – kas notiks ar Ameriku?
A. Ronis raksta: “Patiesībā prezidents Tramps nevis ar jau pateikto, bet drīzāk ar vēl nepateikto tur mūs visus sasprindzinājumā.”
Viens no svarīgākajiem jautājumiem – kas notiks ar NATO?
A. Ronis izvēlējies asprātīgu salīdzinājumu: “Leonardo da Vinči freska “Svētais vakarēdiens”, kur Jēzus paziņo, ka viens no klātesošajiem viņu drīz pievils, iespējams, visprecīzāk atgādina NATO pēdējo samitu “vakariņotāju” noskaņojumu, īpaši šobrīd – pirms ASV prezidenta vēlēšanām. [..] Diplomāti un militārpersonas turpina doties uz darbu “NATO mītnē” un manevrēt mācībās un koridoros.
Taču ir daudz liecību dalībvalstu medijos par bažām, ka nākotne ir neskaidra, ka līdera dažādie izteikumi ir skandalozi, ka viss vairs nebūs kā līdz šim. Gluži kā senajā freskas sižetā, arī tagad ir aizdomas, neticība, izmisums un vienkārši cilvēciskas bažas, ka pats līderis ir noguris no kompānijas vai varbūt, vēl ļaunāk, viņa misija tuvojas jaunam – nesaprotamam – pavērsienam…”
Kas var būt šis jaunais un nesaprotamais pavērsiens?
Un, ja tāds būs, ko tas nozīmē Latvijai? Mēs īsti nezinām, kas stāv aiz Trampa lēmumiem, kāda ir to motivācija. Mēs pat nezinām, vai nepastāv kādas īpašas saistības, kuru dēļ pašreizējais ASV prezidents nejūtas brīvs.
Tajā pašā dienā, 4. septembrī, kad parādījās A. Roņa raksts, viņa kolēģis, bijušais ASV vēstnieks NATO Nikolass Berns tviterī ieraksta: “Tramps nespēj nostāties pret Putinu. Tā ir reāla problēma ASV un NATO. Viņa vājums uzmundrina Kremli.” Bet Tramps jau nav mūžīgs. Pēc piecdesmit dienām, 3. novembrī, ASV gaidāmas kārtējās prezidenta vēlēšanas.
Patlaban abu kandidātu, Trampa un Baidena, izredzes ir aptuveni vienādas – 50 pret 50. Ko šajā situācijā darīt Latvijai kā valstij? Neko. Dažreiz labāk ir nedarīt neko. Ukraiņu politiķu nepārprotamais atbalsts Hilarijai Klintonei iepriekšējās ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā beidzās ar Trampa uzvaru un atsalumu abu valstu attiecībās.
Ukraina ir guvusi labu mācību, prezidents Volodimirs Zelenskis šodien klusē. Un tomēr izskatās, ka ietekmīgā ASV ukraiņu kopiena šajās vēlēšanās atbalstīs Baidenu, savukārt krievi un krievvalodīgie ebreji – Trampu.
Ko darīt baltiešiem, kuri tradicionāli balsojuši par republikāņiem? 2016. gada aprīlī intervijā “Latvijas Avīzei” Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Jānis Kukainis saka: “Tramps ir biznesmenis, viņš domā reāli. Nezinu, cik daudz pašreiz viņš zina par ārpolitiku, bet esmu pārliecināts, ka viņš ātri izpratīs Krievijas vēsturi un politiku. Krievija ir valsts ar lielām dabas bagātībām, bet ekonomikā – pundurvalsts. Un bruņota ar atomieročiem. Ārpolitikā Tramps, domāju, noteikti būtu stingrāks par Obamu.”
Būtu interesanti pajautāt J. Kukainim, ko viņš domā šodien. Varbūt, pirms izšķirties par atbildi, viņam var noderēt šāda informācija – pašreizējo Kremļa politiku atbalstošie Krievijas mediji visi kā viens atbalsta arī Trampu.
Bet varbūt mēs pārāk fokusējamies uz Ameriku un Trampu?
Galu galā vēsturi veido nevis valdnieki, bet gan tautas. ASV prezidents Džordžs Bušs 1991. gada 1. augustā runā Ukrainas parlamentā Kijevā izteicās, ka “amerikāņi neatbalstīs tos, kuri cenšas nomainīt ārējo tirāniju ar vietējo despotismu, viņi neatbalstīs pašnāvniecisku nacionālismu”.
Ukraiņi šos vārdus uztvēra pavisam nepārprotami – ka ASV neatbalsta viņu neatkarības centienus. Pagāja trīs nedēļas, un 24. augustā Ukrainas parlaments nobalsoja par pilnīgu valsts neatkarību, ko ukraiņu tauta atkārtoti apstiprināja (ar 90% balsu!) referendumā 1. decembrī.
Kas zina, varbūt vēlāk izrādīsies, ka Latvijas, Eiropas, pat visas pasaules likteņi šajās dienās izšķiras nevis Vašingtonas, Briseles vai Maskavas kabinetos, bet gan Minskas ielās.
