Ko mežam nodara snieglauzes un ledlauzes 0
Ziema katru gadu nebeidz pārsteigt ar dažādām dabas parādībām – sniegputeņiem, vēju, apsarmojošiem kokiem, dažreiz pat ar neparastu mitrumu un siltumu. Diemžēl ne visi ziemas sagādātie pārsteigumi ir patīkami, un tādi noteikti nav slapjie sniegi un sasalstošais lietus jeb atkala, kas mežā izraisa snieglauzes un ledlauzes, sagādājot rūpes mežsaimniekiem. Kā veidojas šīs dabas parādības un kā tās ietekmē mūsu meža īpašumu kvalitāti, stāsta AS Latvijas valsts meži izpētes vadītājs Indulis Brauners.
– Kas ir snieglauze un ledlauze?
– Lielākās sniega un ledus slodzes uz kokiem veidojas, kad apkārtējā gaisa temperatūra nokrišņu laikā (sarma, sniegs, slapjš sniegs, sasalstošs lietus) ir robežās no mīnus 3 līdz plus 1 grādam, parasti neliela vēja klātbūtnē. Šādos apstākļos sniegs ļoti labi pielīp pie koka stumbra un zariem.
Snieglauze un sniegliece veidojas, sniegam uzkrājoties uz koku vainagiem, – ja koka stumbrs vai zari nespēj to turēt, tie liecas vai lūst. Visbiežāk koki lūst, kad ir slapjš sniegs, jo sauss sniegs viegli nobirst, pārlieku vainagā neuzkrājoties.
Visām koku sugām vainagi nav simetriski, tas vairo sniega un ledus radīto bojājumu riskus. Priedei visizteiktāk zari ir nevienmērīgi izvietoti ap stumbru; kur vairāk zaru, tur sakrājas vairāk sniega vai ledus. Ja koks ir liels, to lauž, ja jauns – tad tikai liec. Priedei arī koksne trauslāka, tāpēc to biežāk lauž.
Snieglauzei un atkalai ir pakļauti arī bērzi ar asimetrisko vainagu, ko vairāk liec, nevis lauž. Šo ainu bieži var vērot bērzu audzēs, kas aug ceļmalās, un liektie koki veido arkas gar vai gandrīz pat pāri ceļam vai grāvim.
Atkala veidojas, kad līst lietus un ir zema temperatūra, kas lietus ūdeni momentāni piesaldē pie zariem, tos padarot arvien resnākus un smagākus. Var veidoties līdz pat 2 cm bieza ledus kārta ap pavisam tievu zariņu. Koka vainaga asimetrijai ir līdzīga loma kā snieglaužu gadījumā.
– Kad novērojamas šīs dabas parādības, un kas ietekmē to rašanos?
– Latvijā snieglauzes visbiežāk notiek vēlā rudenī vai agrā pavasarī. Šajā laikā raksturīgas biežas temperatūras svārstības un slapjš sniegs, kā arī novērots sasalstošs lietus vai sarmas veidošanās.
Snieglauzes ir katru gadu, ja vien ziemā ir sniegs un atkušņi, kas strauji pārvēršas pat nelielā salā. Par atkalām esam veikuši zinātniskus pētījumus un atklājuši interesantus faktus.
Latvijas teritorija atrodas divu dabas zonu robežareālā, ko sauc par Eiropas submeridionālo fizioģeogrāfisko asi. Tā ir okeānisko un kontinentālo gaisa masu dominances apgabalu saskares josla jeb robežšķirtne starp divām atšķirīgām dabas zonalitātes sistēmām. Šiem apgabaliem pārklājoties, līst lietus, ko atnes jūras gaisa masa, un uzreiz arī sāk salt – to ietekmē kontinentālās gaisa masas.
Kartē var redzēt, ka šī ass šķērso Latviju no Ainažiem līdz pat Bauskai, veidojot ap to lielāko atkalu riska zonu, vismazāk skarot Austrumvidzemi, Ziemeļlatgali un Kurzemi. Kaut gan visa Latvija ir šajā riska zonā, tāpēc ik palaikam tās novērojamas visā Latvijas teritorijā.
Sasalstoša lietus nokrišņu lokalizāciju Latvijas teritorijā ietekmē tiešais Baltijas jūras tuvums un tās krasta līnijas morfoloģija, respektīvi, ziemas sezonas sākumā ieplūstošo auksto gaisa masu izraisītā Rīgas līča iztvaikojuma kondensācija un vēlāka nokrišņu izkrišana uz sauszemes.
– Varat minēt piemērus par konkrētiem dabas parādību gadījumiem?
– Kopš uzņēmums strādā, ir bijušas divas lielas atkalas – Rēzeknes, kad stipri cieta bērzu audzes, un Līvānu apkārtnē, kad tika postītas gan priežu, gan bērzu jaunaudzes.
Tad arī veicām pētījumu par šo dabas parādību ietekmi un tālāku koka augšanu pēc tam, kad sniegs vai ledus ir nokusis un koks atliecies atpakaļ. Kokam ilgstoši stāvot noliektam, tā garenšķiedras saplūkst jeb saplīst un kokam vairs nav spēka pacelties atpakaļ. Tika veikti pētījumi, līdz cik dziļam leņķim noliekušies un cik ilgi var stāvēt noliekti koki, jo to audi nogurst un veidojas deformācijas, tādējādi koks vairs neatliecas atpakaļ vertikālā stāvoklī. Atkalas laikā noliektiem kokiem bieži piesalst galotnes pie zemes vai to klājošā sniega sērsnas, radot kokam vēl lielākas grūtības pašam atliekties atpakaļ.
– Kurus mežus vai audzes vairāk ietekmē snieglauzes?
– Visvairāk no šīm dabas parādībām cieš bērzi un priedes – jaunaudzes un vidēja vecuma audzes. Visizturīgākā ir egle. Ja tā ir augusi labi apsaimniekotās audzēs, tad tai ir puslīdz simetrisks vainags, nodrošinot labāku noturību pret snieglauzēm, sniegliecēm vai atkalas bojājumiem. Zariem apsniegot, tie vertikāli noliecas, taču koka stumbrs saglabājas.
Priežu un bērzu audzēs sasalušas augsnes apstākļos kā sniega un ledus bojājumus lielākoties novēro stumbra lūzumus vai liekumus, savukārt nesasalušas augsnes apstākļos var novērot vairāk koka izgāšanu ar visām saknēm, kas parasti raksturīgi eglei tās salīdzinoši seklās sakņu sistēmas dēļ.
Jaunaudzes vieglāk pārcietīs šīs dabas parādības. Priede jaunaudzēs var tikt noliekta pat līdz zemei, bet pavasarī atliekties atpakaļ un turpināt augšanu. Jo koks ir vecāks, jo sekas ir neatgriezeniskākas.
Bērzu jaunaudzēs bojātos kokus var nozāģēt, lai no celma veidojas atvases, kas jau pirmajā gadā veidos 1,2–2 metrus garas atvases.
– Kā rīkoties, ja mežu ir spēcīgi skāris sniegs vai ledus?
– Ja ir neliela meža platība, var iet un purināt sniegu vai ledu no noliektajiem kokiem. Protams, lielās teritorijās tas nav izdarāms. Kalnu valstīs ar helikoptera radītu vibrāciju vai sprāgstvielām ierosina lavīnu nogruvumu, iespējams, līdzīga metode derētu arī apsnigušiem mežiem.
Pavasarī jāskatās mežaudze – ja koki ir piecēlušies stāvus, tad viss kārtībā, bet, ja līdz vasaras vidum joprojām ir noliekušies, tad bērzu jaunaudzes var atsēdināt uz celma jeb nozāģēt noliektos, kur no celma veidosies veselīgas atvases. Skuju koku audzēs bojātos kokus var nocirst un radušos atvērumus atstāt dabiskai atjaunošanai, veidojot jauktu koku audzi. Ja bojājumi ir lieli, var veidot rekonstruktīvo cirti – visu nocirst un stādīt no jauna.
Ja lieliem kokiem nolauztas tikai galotnes, protams, koks resnumā turpinās augt, bet vainags veidos jaunas, visdrīzāk vairākas galotnes un augšanā garumā atpaliks no citiem audzes kokiem. Ja koks nolauzts zem dzīvā vainaga līnijas, palikušais stumbenis un nolauztā vainaga daļa, cik drīz vien iespējams, izvācama no audzes, lai koksne nezaudētu kvalitāti un audzei nepiesaistītu kādus stumbra kaitēkļus, kas potenciāli var bojāt audzē palikušos kokus.
– Kādiem riskiem pakļautas audzes pēc dabas parādībām?
– Lielākais risks, kam pakļautas audzes pēc dabas parādībām, ir meža kaitēkļi, kas rada bojājumus lokāli, un sekas ir ievērojamas. Koku slimības var attīstīties ilgtermiņā – pa nolauztiem zariem koks var invadēties ar sēnes sporām, kas stumbrā var veidot trupes bojājumus.
Tāpēc pavasarī, tiklīdz tiekam mežā, uzreiz aizvācam bojātos kokus un nolauztās galotnes. Ja postījumi ir mazi, var savākt pašu spēkiem, ja lielāki – var veidot kopšanas cirti, pie reizes no audzes izvācot ne tikai bojātos kokus, bet arī augšanā atpalikušos. Ja mežā būs liels skaits lielāku dimensiju lauztu zaru, galotņu un stumbru fragmentu – tas var izprovocēt mizgraužu vai lūksngraužu savairošanos.
Kaitēkļu savairošanās ir cikliska, tā atkarīga gan no vides apstākļiem, gan no dabisko ienaidnieku ietekmes. Ja meža postījumi sakrīt ar kaitēkļa populācijas pieauguma fāzi un bojātie koki no mežaudzēm netiek laikus izvākti, var notikt tā masveida savairošanās, radot papildu postījumus nebojātajās audzēs vai to daļās. Nesavākti bojātie koki ir vieta kaitēkļu attīstībai.
LVMI Silava pastāvīgi veic meža kaitēkļu monitoringu, informācija par to ir publiski pieejama, kā arī kaitēkļa savairošanās risku gadījumā tiek izplatīta brīdinoša informācija ar rekomendācijām, kas veicamas, lai bojājumu riskus mazinātu. Taču vislabāk par šiem jautājumiem ir interesēties pie vietējiem Valsts meža dienesta darbiniekiem, kuri varētu pārzināt situāciju ar meža kaitēkļiem konkrētajā reģionā.
Bojātie koki ir koksne, un tās savākšana ir saimniecisks lēmums, kas sakrīt ar kaitēkļu jautājuma risināšanu. Jo pavasarī ātrāk savāks koksni un lielāku dimensiju zarus, kas izdala terpēnus – smaržas, kas pievielina kukaiņus –, jo mazāks risks, ka kukaiņi savairosies. Zari nav jādedzina, tos var savākt kā enerģētisko koksni. Lauztos zarus var salikt arī pievešanas ceļos vai vienkārši pieplacināt tuvāk zemei, lai tie ātrāk nobružājas un apaug, un nav vairs piemēroti kaitēkļiem. Jo vairāk miza būs nobružāta, jo kaitēklim būs mazāk iespēju izveidot tur savas ejas.
– Vai snieglauzes un atkala ietekmē koksnes kvalitāti?
– Ja koks neatliecas atpakaļ, tad paliek līks stumbrs. Otrs faktors ir sarautās koksnes šķiedras, sazāģējot dēli no lauzta stumbra, tas var būt šķēpeļains vai pat var sadalīties vairākās daļās. Tikai liektiem kokiem, īpaši jauniem, ja tie laikus atliekušies atpakaļ un turpina augt taisni, dabas parādību ietekme nākotnē vairs nav konstatējama.
– Kādus darbus var veikt preventīvi, lai mazinātu snieglaužu un atkalas ietekmi mežaudzēs?
– Svarīgākais darbs ir jaunaudžu kopšana – jo stumbrs būs kvalitatīvāks un ar atbilstošu garuma un caurmēra attiecību, jo tas būs izturīgāks pret dabas parādību ietekmi. Ja koks būs audzis labvēlīgos apstākļos un laikus būs veikta jaunaudžu un sastāva kopšanas cirte, vainags būs regulārs, līdz ar to iespējamo bojājumu risks būs mazāks. Nekoptās audzēs koki ir izstīdzējuši, vārgi, vainagi bieži ir asimetriski, kas ir priekšnosacījums, lai koki vairāk ciestu no sniega vai atkalas.
Lielāks dabas parādību bojājumu risks ir arī svaigi koptās audzēs, bet jau pēc viena veģetācijas perioda koki nostiprinās un kļūst noturīgāki. Tāpēc jaunaudzes, kurās kopšanas cirtes veiktas rudenī un ziemas periodā, ir vairāk pakļautas snieglaužu, snieglieču riskam.
Aicinājums mežu apsaimniekot nevis kā akcijas pasākumu, bet kā plānotu darbu kopumu. Ja ir vairākas jaunaudzes, kas pakāpeniski stādītas, dabas parādību risku var mazināt, kopjot katru jaunaudzi citā gadā un veicot darbus atbilstošā laikā. Kopts mežs ir noturīgāks pret nozīmīgākajiem riskiem, ja vien mērķis ir saimnieciski meži. Ja ir cits mērķis meža audzēšanai, tad lielāks vai mazāks līku koku skaits nemaina būtību.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops pielikumā “Meža stādījumi, to aizsardzība. Plantāciju meži”
