Ko mēs nezinājām par cūkām? Cūkas palīdzējušas daudzās vēsturiskās kaujās kā dresēti ierindas karavīri 22
Vilmārs Butens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēces pastāvēšanas vēsturē dzīvnieki ir ļoti sekmīgi piejaucēti un izmantoti kā lielisks papildinājums cilvēka vajadzību apmierināšanai. Un runa ir arī par ne īpaši cēlām padarīšanām. Piemēram, ziloņi bija vieni no pirmajiem dzīvniekiem, kurus cilvēki speciāli apmācīja sūtīšanai reālā kaujā, un to tā arī dēvēja – par ziloņkopību. Tāpat kaujas nolūkos izmantoti suņi, zirgi, lāči, kamieļi, baloži un pat bites, turklāt to iedarbībai allaž piemita izcili cietsirdīgs efekts. Bet, izrādās, senie romieši izmantojuši arī speciālas kaujas cūkas, kuras nosūtīja cīņā pret… kaujas ziloņiem.
Romiešu taktiskais manevrs ar kaujas cūkām
Par kaujas ziloņiem romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais savulaik teicis: “Ziloņi ārkārtīgi baidās no cūku kviekšanas.” Interesanti, vai ne?
Noskaidrots, ka cūkas kā īpašs kaujas ierocis rakstiskajos avotos sāka parādīties aptuveni kopš 240. gada pirms mūsu ēras. Dažos no šiem vēstījumiem pausts par to, ka romiešu leģioni efektīvi izmantojuši pret ziloņiem pēkšņi brīvībā palaisto cūku spalgo kviekšanu vai arī tās dzīvas piekarinot pie aplenkto cietokšņu sienām. Drīz vien noskaidrojās, ka šo dzīvnieku kviekšana allaž piespiež ziloņus pagriezties un mukt prom.
To savos darbos apstiprinājis arī romiešu autors un retorikas pasniedzējs Aelijans, kurš apgalvojis, ka romieši šo stratēģiju izmantojuši jau 275. gadā pirms mūsu ēras kaujā pie Beneventumas. Aelijans rakstījis: “Zilonis izjūt milzīgas šausmas, ieraugot ragainu aunu vai dzirdot cūku kviekšanu. Dzirdēts, ka tieši ar šo dzīvnieku palīdzību likts panikā bēgt Epīrijas Pirra ziloņu armijai, kā rezultātā romieši izcīnīja brašu uzvaru.”
Pret Pirru izmantotās stratēģijas būtība bija tāda, ka cūkām absolūti nekontrolētā veidā jāskrien iekšā tieši pretinieka rindās, izraisot tur ziloņu apstulbumu un panisku drūzmēšanos. Dažviet vēstīts, ka par cūkām kā potenciāli iedarbīgiem slepenajiem ieročiem zinājis arī Maķedonijas Aleksandrs. Tiesa, cilvēki jau pietiekami drīz spēja apmācīt ziloņus nebaidīties no cūku kviekšanas.
Vēlīno antīko laiku vēsturnieks Prokopijs savos darbos aprakstījis to, kā kaujas darbībās cūkas izmantojušas arī bizantiešu vai austrumromiešu armijas. Persijas valdnieks Hosrovs I bija aplencis Edesu un rezultātā pievarēja romiešu karaspēku. Prokopijs rakstījis, ka Hosrova karavīri jau gājuši iekšā pilsētā, taču romiešiem izdevies novērst briesmas, piekarinot pie torņa dzīvu cūku, kura, tur karājoties, protams, neganti kvieca, un tas tik ļoti satracinājis ziloņus, ka tie sākuši paniski atkāpties, kamēr līdz ar visiem pazuduši no pilsētas.
Bet vēlāk ziloņi tomēr jau bijuši pilnībā apmācīti nebaidīties no cūku kviekšanas un mierīgi turpināt iesaistīties kaujā. Kā to izdevās panākt? Faktiski ļoti vienkārši: topošos kaujas ziloņus jau kopš piedzimšanas vienkārši audzēja kopā ar sivēniem. Un tā tad arī visa gudrība. Tādā veidā seno romiešu mantinieki bizantieši spēja efektīvi mainīt savu karošanas taktiku.
Aizdedzināmais kaujas ierocis
Senie romieši nebija vienīgie, kuri pratās cūkas izmantot kā kaujas ieroci. Megarieši 266. gadā pirms mūsu ēras jau praktiski zaudētā kaujā pret valdnieku Antigonu II pēkšņi izmantoja ārkārtīgi negantu jeb faktiski neticami nežēlīgu kaujas ieroci: vietējie iedzīvotāji aplēja cūkas ar degšķidrumu, kura pamatā bija nafta, tad aizdedzināja nelaimīgos dzīvniekus un dzina virzienā uz ienaidnieka kaujas ziloņu ierindu. Protams, ziloņi apjuka un panikā metās uz visām pusēm, vienlaikus samīdot krietnu daudzumu savu karavīru.
Šo notikumu savās piezīmēs fiksējis gan jau pieminētais Aelijans, gan arī vēsturnieks Poliens. Pēdējais cita starpā rakstījis: “Antigons savus ziloņus veda uzbrukumā, taču megarieši aplēja cūkas ar piķi, aizdedzināja un uzlaida virsū ziloņu ierindai. Cūkas rukšķēja un kvieca, svilstot šaušalīgās mokās, un vienlaikus no visa spēka izmisīgi bruka virsū ziloņiem, kuri acumirklī apjuka un bailēs izjauca savu ierindu, aizmūkot uz visām pusēm. Kopš tā laika Antigons licis indiešiem, dresējot savus ziloņus, audzēt ar tiem kopā cūkas, lai lielie dzīvnieki maksimāli pierastu gan pie cūku izskata, gan radītā trokšņa.”
Noskaidrots, ka šī metode bijusi pat tik ļoti izplatīta, ka tā iemūžināta tā laika romiešu monētā, uz kuras no vienas puses attēlots zilonis, bet no otras – cūka.
Romiešu autors Lukrēcijs savā darbā “Par lietu dabu” I gadsimtā pirms mūsu ēras par “liesmojošajām cūkām” savukārt rakstījis: “Tās izraisīja apjukumu gan ienaidnieku, gan draugu eskadronos, no visām pusēm visus satriecot ar baisām sekstēm uz galvas, un jātnieki nekādi nespēja nomierināt savus baisās rēkoņas pamatīgi nobiedētos zirgus, lai virzītu tos ienaidnieka virzienā. Turklāt cūkas arī uzbruka un veica triecienus ar saviem ilkņiem no apakšas, kā arī draudošā paskatā svieda gaisā zemi.”
Turklāt mūsdienu pētnieki konstatējuši, ka mazliet dīvainā kārtā kaujas cūku izmantošana sabalsojusies ar ziloņu skaita samazināšanos. Iespējams, arī tāpēc, ka laika gaitā cilvēki sāka medīt daudzas ziloņu sugas, un faktiski jau neticami neilgā laikā tajā pašā antīkajā pasaulē ievērojami samazinājās ziloņu populācija. Gluži automātiski saruka ziloņu izmantošana kaujās, bet tas savukārt attiecīgi samazināja arī kaujas cūku izmantošanu.
Jo sevišķi tas bija attiecināms uz “liesmojošajām cūkām”, kuru kalpošanas laiks tomēr bija salīdzinoši ļoti neilgs, līdz ar to padarot šo kaujas ieroci taktiski maz efektīvu. Nevar arī nepieminēt atsevišķus gadījumus, kad neprasmīga apiešanās ar topošajām kaujas cūkām izraisīja nekārtības pašu nometnē, tādējādi gan radot haosu, gan nereti arī upurus savējo lokā ārpus reālas kaujas apstākļiem.
Cūkas izglābj krokodilus no izmiršanas
Savukārt mūsdienās savvaļas cūkas parūpējušās par kādu pārsteigumu. Čārlza Darvina universitātes pētnieki savā publikācijā izdevumā Biology Letters pastāstījuši par to, kā cūkas pamanījušās faktiski izglābt sekstaino krokodilu sugu no izmiršanas. Vēstīts, ka šīs cūkas Austrālijā ievestas 18. gadsimta beigās, tur apbrīnojami labi iedzīvojušās un sākušas sekmīgi vairoties. Turklāt lielā mērā pat tik “sekmīgi”, ka savvaļas cūkas sāka Austrālijā nodarīt būtisku kaitējumu vietējām ekosistēmām, jo sevišķi augu valstij, un tādā veidā tieši savvaļas cūku dēļ esot pilnībā izzudušas pat retas augu sugas. Tas turklāt attiecināms arī uz šo cūku nodarīto kaitējumu lauksaimniecībai.
Taču tieši šīs cūkas izglābušas no izmiršanas sekstainos krokodilus, kuru populācija kārtējās cilvēku medītkāres izklaides un trofeju iegūšanas nolūkā bija krasi nokritusies līdz bīstami zemam līmenim. Agrāk šie krokodili pārtika no zivīm un bruņurupučiem, taču tagad pārgājuši uz… savvaļas cūkām. Vēstīts, ka šo faktu apstiprinājuši rezultāti analīzēm, kas veiktas nolūkā salīdzināt slāpekļa un oglekļa izotopu savstarpējās attiecības reptiļu kaulos, ko salīdzināja ar to sekstaino krokodilu kauliem, kas dzīvojuši pirms 40–55 gadiem. Šis fakts gan pārsteidza, gan pārliecināja pētniekus.
Turklāt vienlaikus šis faktiski dabas notikumu untums lielā mērā arī daudzus iepriecinājis, jo, kā pauduši pētnieki, krokodili tādējādi maksimāli dabiskā veidā notur līdzsvarā savvaļas cūku populācijas pieaugumu, ievērojami mazinot cūku iedarbību uz Austrālijas vidi un lauksaimniecību.
