Anda Līce: Vakcīnas apņem lielas naudas smaka, bet kur nauda, tur arī negodīgums 30
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Otrais pandēmijas gads ļauj izlasīt to, kas ar neredzamo tinti mūsos bija rakstīts arī agrāk, tikai tam nepievērsām vajadzīgo uzmanību. Izrādījās, gandrīz visiem organismā ir pazemināts vitamīna D un dažādu mikroelementu saturs.
Dzīvojot tik lielā saspiestībā, kāda raksturīga pilsētām, bijām piemirsuši, kāda nozīme ir higiēnas prasībām. Tāpēc nav jābrīnās, ka tagad, kad daudz biežāk mazgājam rokas, ir samazinājušās daudzas citas infekcijas slimības.
Tagad biežāk vēdinām telpas un beidzot sākam novērtēt atrašanās dabā labvēlīgo iespaidu gan uz ķermeni, gan psihi.
Divdesmit pirmais gadsimts ar savām ātrajām tehnoloģijām solīja ātras atbildes uz visiem jautājumiem. Izrādās, ir jautājumi, uz kuriem ātru atbilžu nav.
Cilvēce vienmēr ir dzīvojusi brīnumu gaidās. No vienas puses, tas nav slikti, tā mēs vieglāk spējam pārlaist grūtos laikus, bet, no otras puses, brīnumu gaidīšana mums traucē darboties pašiem.
Beidzot parādījās tik ļoti gaidītās vakcīnas, uz kurām tika liktas visas cerības. Tas, ka visām zālēm ir savas blaknes, it kā jau būtu saprasts, taču uz jaunajām vakcīnām mēs to negribam attiecināt. Un tad ap tām sākās tā globālā jezga, kurai neredz gala.
Turklāt vakcīnas apņem lielas naudas smaka, bet kur nauda, tur arī negodīgums.
Izrādījās, mēs sevi diezgan slikti pazīstam, jo nenojautām, ka tik ātri nodils mūsu iekšējās bremzes, nobirs plānā kultūras apmetuma kārtiņa, un tik daudzas, it kā psihiski veselas personas, sāks uzvesties pieaugušiem un izglītotiem cilvēkiem neatbilstoši.
Pandēmija ir pamodinājusi latento agresiju, ļauna prieka un anarhijas gēnu. Tie, kas zākājas, sauc premjeru un ministrus par jampampiņiem un citos noniecinošos vārdos, mudina protestēt pret drošības noteikumiem, bez kuriem vispār nav iespējama sabiedrības pastāvēšana, par savu ieguldījumu valsts labā, saprotams, klusē.
Mēs nezinājām, cik graujoši uz psihi var iedarboties ilgstoša fiziska atšķirtība un visas tās attālinātās būšanas.
Ka tas viss padziļina hroniskas slimības un var izraisīt depresiju. Mēs vēl nezinām, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai pārvarētu bailes no komunikācijas ar cilvēkiem. Maskas jau pirms pandēmijas daudziem bija saaugušas ar seju.
Tomēr šādiem pārbaudījumiem ir arī savi plusi – šis laiks ir draudzības, mīlestības un uzticības pārbaude – kas bija nedrošs un tikai pagaidu, ir gājis pušu.
Pelavu atsijāšana no graudiem un graudu dīgtspējas pārbaude turpinās. Mēs nemitīgi atrodamies krustcelēs – kādu izvēļu priekšā. Un tieši tagad dabā sākas lielākās uzdrīkstēšanās gadalaiks – pavasaris. Nepiedalīties tajā būtu vislielākā muļķība.
