“Ko man bez tevis darīt tālāk?” Pirmā kritušā ukraiņu karavīra sievas stāsts – jau gads bez mīļotā vīra 36
Viņš bija pirmais ukraiņu karavīrs, kas gāja bojā tieši pirms gada – 2022. gada 24. februārī. 36 gadus vecs seržants. Kad sieva saņēma Denija Tkaha ložu izpostīto ķermeni, viņa to nomazgāja, ietērpa kāzu uzvalkā un apglabāja vislielākajā mīlestībā – kareivja stāsts šodien publicēts “The Guardian”.
Vēstures grāmatās viņš varētu tikt ierakstīts kā pirmais ukraiņu karavīrs, kas nogalināts laikā, kad Vladimira Putina karaspēks 24.februārī iebruka Ukrainā. Lodes viņu skāra plkst.3.40 – stundu pirms Putins bija izsludinājis “speciālo militāro operāciju” – Luhanskas apgabalā. Mirkli pirms Denijs bija pavēlējis pieciem saviem pakļautajiem vīriešiem klusi atkāpties, bet pats ķērās pie ložmetēja. Tie bija viņa pēdējie šāvieni, par kuriem pēc nāves viņš tika apbalvots ar medaļu par drosmi. Sekoja krievu uzbrukums…
Sāpes, ko šī gada laikā izcietusi Denija sieva Oksana un pārējā ģimene ir kā simbols visas Ukrainas šī laika ciešanām.
Denijam palika divus gadus veca meitiņa un astoņus gadus vecs dēls. Sieva Oksana ar vīru pa telefonu runāja četras stundas pirms viņa nāves. Saruna ilgusi stundu – abi apsprieduši, kā svinēs meitiņas gaidāmo dzimšanas dienu. Bija sarunājuši dāvināt stumjamo automašīnu, bet beigu beigās meitiņas dzimšanas diena izvērtās par tēta bēru dienu.
Oksanai joprojām ausīs skan vīra atvadu vārdi: “Tiekamies rīt! Es tevi mīlu. Man tevis pietrūkst.”
Šobrīd Oksana ar bērniem uzturas koplietošanas pagaidu miteklī, jo nācies bēgt no kara skartajām teritorijām.
Žurnālistam stāstot par vīru, viņa smaida: “Mūsu dzīves bija savītas jau no sākuma. Esam no viena ciema. Dzīvojām katrs savā ielas pusē, pazīstam viens otru no bērnības. Viņš gan bija 7 gadus vecāks, taču vienmēr bijām draugi. Romantiskas gan attiecības kļuva vien pirms septiņiem gadiem. Salaulājāmies 2018. gadā mazā baznīciņā. Pēc tam kopā uzcēlām māju.”
Pēdējos mēnešos Denijs runāja par vēlmi pamest armiju, lai vairāk palīdzētu sievai tikt galā ar saimniecību – 15 cūkām, vistām, pīlēm, sakņu dārzu. Taču apmācības un treniņi beidzamajā laikā vīram notikuši īpaši bieži.
Liktenīgo nakti Oksana atceras ļoti spilgti. Naktī pamodusies no histēriskiem mazās meitiņas smiekliem: “Es viņu tādu nebiju redzējusi, mēģināju mierināt, nesapratu, vai viņa raud vai smejas. Sadzirdēju, ka dreb logi, un sapratu, ka tas ir karš. Es nezināju, ko darīt. Mierināt bērnu? Zvanīt vīram? Kaut kur skriet? Nomierināju mazuli un paņēmu telefonu, lai zvanītu vīram. Zvanīju piecas reizes, bet viņš necēla.”
Pārņēmis liels satraukums, par ko dalījusies ar savu mammu, bet mamma mierinājusi, ka vīrs noteikti atzvanīs, līdz ko situācija kļūs mierīgāka. Nemiers pieaudzis un sieviete zvanījusi vīra komandierim, kurš pārliecinoši teicis, ka visi karavīri atrodas drošībā, tomēr intuīcija neļāvusi tam noticēt. Pamodinājusi bērnus, aizvedusi pie savas mammas.
Oksana bija apņēmības pilna doties pie vīra, neskatoties uz to, ka visa ģimene iebilda. Māsa teikusi, ka uz visiem ceļiem ir krievu tehnika, nebūs droši nekur doties, bet Oksana spītīgi atbildējusi, ka vairs ne no kā nebaidās. Viņa zināja, aptuveni kur ir viņas vīrs.
Braucot meklēt vīru, pretī braukusi vesela krievu kaujas tehnikas karavāna. Apstājusies netālu no vietas, kur jābūt vīram, viņa jau pa lielu gabalu redzējusi zemā guļam mirušo. Un uzreiz viss bijis skaidrs. Skriešus aizskrējusi pie vīra un sabrukusi uz viņa mirušā ķermeņa. Māsa ar citiem līdzbraucējiem pēc tam palīdzējuši vīra ķermeni nogādāt mājās. Apkārt jau plosījās karš.
Atmiņas par to visu esot nepanesamas. Bēru dienā vienkārši gribējies skaļi kliegt: “Ko man bez tevis darīt tālāk?”
Bet pārāk ilgi sērot nebijis laika, jo bija jādomā, kā glābt ģimeni.
“Es joprojām jūtu sāpes. Es joprojām jūtos apmaldījusies,” gadu pēc vīra zaudēšanas saka Oksana.
