Ko Latvijas Republika varētu aizgūt no Franču Republikas? 0
Savus pirmos piecus skolas gadiņus mācījos Rīgas Franču licejā. Par frankofilu kļuvis neesmu, bet interese palikusi. Un te nu man tagad rokā nonākusi brošūra ar 1958. gada 4. oktobrī ieviesto Francijas konstitūciju jeb satversmi.
Vērts atzīmēt, ka šīs valsts oficiālais nosaukums ir Republique Francaise (RF), nevis Republique de France. Nevis Francijas, bet Franču Republika, tātad kodificēts valsts pamattautas etnonīms. Tas nebūt nerunā pretim konstitūcijas – Constitution Francaise – pirmajam pantam, kur teikts, ka Francija “nodrošina visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, neraugoties uz izcelsmes, rases un reliģijas atšķirībām”. Tur ir arī teikums: “Francija cienī visas ticības.”
Runa ir par Francijas pilsoņu jeb pavalstnieku, nevis iedzīvotāju tiesībām. Tai pašā pantā teikts, ka Francija ir nedalāma, laicīga, demokrātiska un sociāla republika. Nedalāma – tātad nevar būt runa par, teiksim, Bretaņas, Elzasas vai Korsikas reģionālo autonomiju.
Konstitūcijas 2. pantā deklarēts: Republikas valoda ir franču valoda. Skaidri un nepārprotami. Nebija vajadzības precizēt – valsts valoda, oficiālā valoda vai kā citādi.
Turpat, 2. pantā: “Nacionālā himna ir Marseljēza.” Tātad Francijas pilsonību ieguvušais migrants no Alžīrijas, Senegālas vai Vjetnamas pieceļas, kad atskan Marseljēza un bieži vien dzied līdzi, kaut gan tajā vēstīts par kādu asiņainu epizodi 18. gadsimta nogalē, kad revolucionārā Francija atvairīja ārzemju interventu uzbrukumu.
Šai sakarā uzdrošinos pieminēt arī Latvijas himnu, “kur latvju puiši dzied, kur latvju meitas zied”, un Izraēlas himnu, kur “jūda dvēsele virmo” un “acs uz Cionu raugās”. Pamattautas ilgas un cerības minoritātēm jāciena.
Ļoti būtisks jautājums ir valsts struktūra. Neviens neapstrīd faktu, ka Francija patiešām ir demokrātiska valsts. Un tieši tagad, kad Latvijā arvien skaļāk atskan vēlme, lai valsts prezidentu ievēl tauta un nevis parlaments un lai tam būtu lielākas pilnvaras, atvērsim “La Constitution Francaise”.
Lūk, 6. pants: Republikas prezidents tiek vēlēts uz pieciem gadiem vispārējās tiešās vēlēšanās. Iepriekšējā pantā teikts: prezidents kā arbitrs (šķīrējtiesnesis) nodrošina valsts varas orgānu pienācīgu darbību un valsts kontinuitāti (pēctecību). Viņš ir nacionālās neatkarības, teritorijas veseluma un līgumu ievērošanas garants.
Būtisks ir 8. pants: prezidents ieceļ premjerministru. Sekojot premjerministra ieteikumiem, viņš ieceļ pārējos valdības locekļus. 9. pants nosaka, ka prezidents ir Ministru padomes priekšsēdis (t. i., viņš šajās sēdēs prezidē). Valdība, teikts 20. pantā, nosaka un vada nācijas (valsts) politiku. Premjerministrs vada valdības darbību un nodrošina likumu pildīšanu.
Francijas prezidents izraugās premjerministru un ministrus atkarībā no parlamenta (Nacionālās asamblejas un Senāta) vēlēšanu rezultātiem.
Tātad praksē gadās, ka tautas vēlētais valsts prezidents pieder vienai partijai, bet premjerministrs citai, kas parlamenta vēlēšanās ieguvusi vairākumu. Francijā šādu situāciju dēvē par “cohabitation” – līdzāspastāvēšanu, un šī prakse līdz šim nav satricinājusi Francijas demokrātijas pamatus. Gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanu iznākums taču atspoguļo suverēnās tautas gribu…
Francijas satversmei ir savas īpatnības, kas varbūt neder Latvijas ap-stākļiem. Bet varbūt šis tas būtu derīgs?
