Ko Latvijai nozīmē izstāšanās no Otavas konvencijas? Skaidro bijušais NBS komandieris 0
Latvijas izstāšanās no Otavas konvencijas nenozīmē tūlītēju visas pierobežas nomīnēšanu un apdraudējuma radīšanu iedzīvotājiem, aģentūrai LETA pauda bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Raimonds Graube.
Viņš uzsvēra, ka, izstājoties no konvencijas, mīnu lietošanu var kontrolēt un samazināt riskus līdz minimumam. Lai gan jebkāda veida riskus pilnībā nevar novērst, vienlaikus šāda ieroča pielietošana jebkurā karadarbībā ir ieguvumus, pārliecināts Graube. “Turklāt zinot un redzot veidu, kādā pretinieks no Krievijas varētu mēģināt ieņemt Latviju, šāds lēmums ir pareizs,” uzskata bijušais NBS komandieris.
Graube skaidroja, ka Latvijā nav liels “aizsardzības dziļums”, tāpēc kritiski svarīgs ir laiks, lai sagatavotos un noturētu teritorijas. Bijušais NBS komandieris skaidroja, ka mīnu lauki pēkšņa uzbrukuma gadījumā var nostrādāt, dodot laiku dažādām darbībām. Tāpat mīnu laukus var efektīvi izmantot, veicot arī cita veida uzdevumus.
Iepriekš Latvijas nostāja bija, ka valsts viena pati neizstāsies no Otavas konvencijas, bet vērtēs pārējo reģiona valstu nostāju. Taujāts, kāpēc Latvijas nostāja ir mainījusies, Graube akcentēja, ka ir mainījusies drošības situācija. Viņš arī norādīja, ka laikā, kad viņš pildīja NBS komandiera pienākumus, militārajās aprindās diskusijas par iespējamo izstāšanos no Otavas konvencijas notika vairākkārt. Graube uzsvēra, ka tolaik, salīdzinot ar šodienu, apdraudējums bija citādāks.
Laiks ir diktējis, ka šāds lēmums jāpieņem
Viņš arī klāstīja, ka var novērot politiskās situācijas maiņu, jo pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, pat pēc Krimas aneksijas, politiskā vadība aizsardzībai neatvēlēja tādus līdzekļus kā patlaban. Graube atzīmēja, ka mainās apdraudējuma sajūta, mainās piešķirtie resursi un ir jāmaina arī iespējamās aizsardzības un militārā ekipējuma un bruņojuma sistēmas. Viņaprāt, laiks ir diktējis, ka šāds lēmums ir jāpieņem.
Bijušais NBS komandieris aicināja ņemt vērā, ka šādu lēmumu nevarētu pieņemt bez Baltijas valstu un Polijas rekomendācijas valstīm izstāties no Otavas konvencijas, jo Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Polijai ir viena aizsardzības robeža. Viņaprāt, nevar būt tā, ka vienai valstij ir mīnas, bet otrai – nav, jo pretinieks uzbrukumam vienmēr izmantos vieglāko ceļu.
Viņš klāstīja, ka tas var ietekmēt pretinieka lēmumus, izvēloties vieglāko uzbrukuma virzienu, taču, ja valstis izmanto vienādas ieroču sistēmas, tas sarežģī pretinieka darbības un padara vieglāku mūsu aizsardzības plānošanu. Graube piebilda, ka šādu sistēmu pielietošana prasa rūpīgu koordināciju ar Lietuvu un Igauniju, kā arī precīzu informācijas apmaiņu ar mūsu partneriem – NATO daudznacionālo brigādi. Vajadzības gadījumā arī viņi piedalīsies Latvijas aizsardzībā, līdz ar to sabiedrotajiem ir jāzina mīnu lauku atrašanās vieta un taktiskā izmantošana, kā arī plāni. Viņš uzsvēra, ka šāda koordinācija ar sabiedrotajiem ir vajadzīga, lai neradītu apdraudējumu to spēkiem.
Kā vēstīts, Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas aizsardzības ministri panākuši reģionālu vienošanos savu robežu stiprināšanai rekomendēt valstu izstāšanos no Otavas konvencijas, kas aizliedz kājnieku mīnu lietošanu.
Kā aģentūru LETA informēja Latvijas Aizsardzības ministrijā (AM), šāds lēmums pieņemts, ņemot vērā drošības situācijas izmaiņas reģionā, Latvijas aizsardzības vajadzības, konsultācijas ar sabiedrotajiem, kā arī, lai apliecinātu solidaritāti un vienotību ar citām reģiona valstīm.
AM apliecina, ka Latvija turpinās ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotu konfliktu laikā, vienlaikus nodrošinot savas drošības vajadzības. Jebkāda iespējamā nevadāmo pretkājnieku mīnu iegāde, izvietošana un izmantošana būs atkarīga no militārās loģikas un aizsardzības spēju attīstības prioritātēm. Daļa no munīcijas, ko bruņotie spēki jau ir iegādājušies un turpinās iegādāties, ir dažāda veida mīnas – gan prettanku, gan vadāmās pretkājnieku mīnas.
Otavas konvencija jeb Konvencija par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu paredz, ka dokumentu parakstījušās valstis apņemas, pirmkārt, “nekad un nekādos apstākļos neizmantot kājnieku mīnas”. Dokumentam, kas stājās spēkā 1999.gadā, pievienojušās vairāk nekā 160 pasaules valstu, arī lielākā daļa Rietumvalstu. Konvencijai nav pievienojusies Ķīna, Krievija, ASV, Indija un Pakistāna.
