Ko Latvija no mums gaida līdz savai simtgadei? 1
Kādu dāvanu savā simtajā gadadienā būtu pelnījusi Latvija? To jautāju mūsu lasītājiem.
Juris Pārups Tukumā: “Manuprāt, vislabākā dāvana mūsu valstij būtu, ja skolēnus patiesi aizrautu Latvijas vēsture, ko tagad skolās māca kā atsevišķu mācību priekšmetu. Tas lielā mērā atkarīgs no skolotāja erudīcijas un ieinteresētības. Lai nākamās paaudzes uzzina, ka latviešiem 1940. gadā nebija “apnikusi” brīvība un ka pēc Baigā gada viņi nepavisam neilgojās.”
Roberts Brižs Kabilē: “Tautas vēlēts Valsts prezidents – lūk, tā būtu īstā dāvana jubilejā. Saeimas deputāti nesteidzas pieņemt konkrētu lēmumu. Vai esam ievēlējuši neprašas? Tad lai brauc pēc pieredzes uz Lietuvu vai Turciju. Vajadzētu kaut uz ceļiem lūgties, lai Vaira Vīķe-Freiberga piekrīt kandidēt. Domāju, ka 90% balsstiesīgo iedzīvotāju viņu atbalstītu. Mēles asumā viņa līdzinās Daļai Grībauskaitei.”
Juris Sārnis Siguldā: “Dievs žēlīgais, visapkārt ir tik daudz nekārtību, neizdarības. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kā sakārtosim un vai sakārtosim savu valsti. Ja tas izdosies – tā būtu vislabākā dāvana, ko Latvija no mums gaida.”
Andris Kļaviņš Rīgā: “Par prioritātēm jāpasludina veselības aprūpe, bērni, izglītība, kultūra. Tad varēs runāt par dāvanu Latvijai un tā būtu – veselīga sabiedrība, bērni, kas nodrošināti ar atbilstošu medicīnisko aprūpi un kvalitatīvu izglītību, viņi ir mūsu nākotne. Savukārt gados veciem cilvēkiem lai nav jāgaida divus gadus rindā uz kataraktas vai gūžas endoprotezēšanas operāciju. Lai manam onkulim, kurš gaida šo operāciju, nav katru dienu jācieš sāpes. Ja tas tā notiktu, tad arī viņi ar prieku un lepnumu varēs piedalīties lielajos svētkos.”
Andris Rīgā: “Katru gadu tik daudzi līdzpilsoņi saņem valsts apbalvojumu – Trīs Zvaigžņu ordeni. Gadu gaitā apbalvoto skaits droši vien pārsniedz tūkstoti. Bet rodas sajūta, ka ordenis vairāk domāts kumodes atvilktnei. Cilvēki it kā kaunas par tiem. Šoruden svētku koncertā neredzēju nevienu, kas būtu to piespraudis. Vismaz bijušajiem prezidentiem tas jādara obligāti. Vecajās “Atpūtās” redzams, kā toreiz lepojās ar apbalvojumiem. Tikai Sandru Kalnieti un pirms daudziem gadiem arī Elzu Radziņu sabiedrībā esmu redzējis ar Trīs Zvaigžņu ordeni. Latvijas 100. gadadienā – piespraudiet saņemtos ordeņus, tā parādot godu un cieņu tiem, kas cīnījās par Latviju.”
Evija Rituma Valmieras novadā: “Ja katrs no mums apzinīgi, savu spēju robežās izdarītu to, kas jādara, tā būtu vislabākā dāvana. Katram jāapzinās sava misija.”
Biruta Gereiša Liepājā: “Galvenais ir stiprināt mūsu bruņotos spēkus un zemessardzi, to gan apmācot, gan apgādājot ar ieročiem. Kauns un nožēla par tiem skolotājiem, kuri prasa algas pielikumu laikā, kad pie robežām jau žvadz svešinieku kaujas tehnika. Aizsardzībai nedrīkst žēlot valsts budžeta līdzekļus.”
Ojārs Bīriņš Zaubē: “Lai kino ļaudis veido filmas par Latvijas vēsturi! Tās ir ļoti vajadzīgas, jo lielā sabiedrības daļā, jo īpaši jaunatnē, nav izpratnes par daudziem notikumiem. Tāpat jāpanāk, lai vismaz skolās notiktu patriotiskā audzināšana. Kādus patriotus veidojam, ja mazmeita uz manu jautājumu, kā skolā atzīmējāt 18. novembri, atteic – nekā! Svētkos uzstājas pieaicinātie viesu kolektīvi, bet pašu skolēni nav sagatavojuši nevienu priekšnesumu! Pie daudzām mājām nav izkārti valsts karogi. Kad painteresējos, kāpēc tā, saimnieks paskaidroja, ka karogu nemaz neesot iegādājies.”
Gunta Apsīte Madonas novadā: “Galvenais, lai mēs spētu saglabāt savu valsti. Tas pašreiz ir vissvarīgākais uzdevums.”
