Ko latvietim nozīmē sakopts mežs? Skaistākā meža īpašnieks par dabas ritumu 0
Autors: Māris Bērziņš, īpašuma “Jaunkalniņi” saimnieks, meža īpašnieks,
Latvijas Meža īpašnieku biedrības organizētā konkursa “Sakoptākais mežs” uzvarētājs
Konkursa ” Sakoptākais mežs” laikā, kā arī pēc tā bieži nācies saņemt jautājumu, kas tad īsti ir sakopts mežs. Ko mums, latviešiem, tas nozīmē? Vienmēr uz to vēlos atbildēt, ka sakopts mežs ir pārdomāta un ilgtspējīga mežsaimniecība. Sakopts mežs nekad nebūs tikai sūnās salasīti gruži vai izveidotas pastaigu takas. Par to esmu pārliecinājies, vairāk nekā 40 gadus strādājot meža nozarē un apsaimniekojot savu privāto saimniecību Cieceres pagastā. Esmu piedzimis un uzaudzis šajā vietā. Nu jau vairāk nekā 60 gadus redzu, kā ir audzis, nocirsts, no jauna iestādīts un atkal izaudzis šis mežs, un pēdējos 25 gadus šajā procesā esmu aktīvi piedalījies.
Maldās tie, kas uzskata, ka sakopts mežs nozīmē pacelt katru zariņu no zemes, pēc ciršanas ar grābekli visu pedantiski savākt vai cītīgi sadedzināt ugunskuros visu lieko. To jau vairs nesauc par mežkopību, tas jau ir parks.
Mežkopība valstij sniedz neizmērojamu labumu. Tādēļ ir svarīgi to uzturēt pēc noteiktiem zinātniskajiem principiem un gadu desmitos pārbaudītas prakses. Un viens no šādiem pamatprincipiem ir nocirst mežu kailcirtē, kad tas ir sasniedzis gatavību. Mēs taču novācam kviešu tīrumu, kad labība ir gatava. Mežā ir tāpat, tikai ražas vākšanas cikls ir vien reizi 40 līdz 100 gados, atkarībā no koku sugas. Nocērtam, cikls ir beidzies. Sākam no jauna un sākam pareizi. Bieži sastopamais stereotips par to, ka, cērtot mežus, Latvijā būs vien tuksneši, ir pilnīgi aplams. Meži ir jācērt, un jāstāda jauns mežs. Protams, meža īpašnieki, kuriem pieder divi, trīs vai pieci hektāri meža, var saimniekot citādāk – cirst izlases veidā, aptaustot un izvērtējot katru atsevišķo koku, bet to nevar realizēt lielākos apjomos.
Arī koki noveco, mirst un aiziet bojā dabas procesu rezultātā. Pēc speciālistu apkopotiem datiem atmirušās koksnes apjoms Latvijas mežos pārsniedz 65 miljonus kubikmetrus jeb katrs desmitais kubikmetrs no Latvijas mežu krājas ir atstāts mežā sapūšanai. Savulaik šī koksne bija pārdodama, un ieņēmumi būtu bijuši vairāk nekā viens miljards eiro. Vai mēs esam miljonāri? Piekrītu, ja gribam būt dabai draudzīgi, kaut kas ir jāsapūdē. Taču cik? Varbūt pietiek ar trešdaļu. Vai kāds to ir pamatojis? Ja klausāmies “zaļajos”, tad sanāk, ka tā bioloģiskā daudzveidība, kas pastāv Latvijas mežos esošās saimniekošanas apstākļos, izzudīs, ja to pastāvīgi nebarosim ar mirušo koksni. Alkatīgi, naudas kāri cilvēciņi šo kukainīšu, tārpiņu, gliemezīšu, ķērpīšu, puķīšu aizsardzību padarījuši par sev ienesīgu biznesu, un sabiedrība tiek ietekmēta vienpusīgi un neobjektīvi. Jaunu biotopu meklēšanai tiek izlietoti 9 miljoni eiro. Vai lietderīgi?
Savā mežā izvēli esmu izdarījis. Neproduktīvais pieaugušais mežs tiek nocirsts kailcirtē, un vietā tiek stādīts jauns mežs ar augstvērtīgiem stādiem. Sausie, mirstošie, vēja gāztie koki pārējās audzēs tiek no meža izvākti un izmantoti gan kā malka, gan, ja to dara savlaicīgi, pat kā lietkoki. Tiek atstāti tikai nedaudzi resnie, kaltušie koki dobumperētājiem putniem. Kukainīši, tārpiņi un gliemezīši veiksmīgi barojas ar nocirsto koku celmiem, un jaunaudzēs čivina putniņi. Augsni baro izcirstie krūmi, mazvērtīgie lapkoki un zari, kuri paliek satrūdēšanai mežā kopjot jaunaudzes.
Audzējot mežu, jāseko mežrūpniecības un kokapstrādes attīstības tendencēm. Ja gadus 20 atpakaļ zāģbaļķis skaitījās no 18 cm diametrā un, jo bija resnāks, jo vērtīgāks, tad tagad tas ir no 10 cm diametrā, un virs 30 cm diametrā cena samazinās. Mežu īpašniekiem jāzina šīs tendences un jādarbojas, lai iegūtu no sava meža maksimālo labumu īsākā laikā. Viens piemērs: man mežā ir 36 gadus veca egļu audze ar krāju 350 kubikmetri uz hektāra un vidējo koka caurmēru 18 cm, kas pēc esošajiem standartiem ir par biezu. Pēc 20 gadiem 56 gadu vecumā šī audze būs ar krāju 450 – 500 kubikmetri uz hektāru ar caurmēru 26 – 28 cm, tātad vispieprasītākās dimensijas kokapstrādei. Taču pēc spēkā esošās likumdošanas ciršanas vecums eglei ir 80 gadi. Vai tas ir pareizi? Es taču pareizi saimniekojot ražu varu novākt 25 gadus ātrāk un atkal stādīt jaunu mežu. Un uzziņai viens skaitlis: pašreiz kailcirtes vidējā izcirstā krāja Latvijā ir 280 kubikmetri uz hektāru. Salīdziniet!
Un noslēgumā ne par mežu, bet par mums. Katram ir jāuzdod sev jautājums: kāpēc es to daru un kas būs pēc manis? Ilgtspējīgai mežsaimniecībai tāpat kā jebkurai ilgtermiņa darbībai nav jēgas, ja nav pēctecības, nav bērni, mazbērni, kuriem arī tas būs svarīgi un kas to turpinās.
