Ko latviešiem jautā Imanta Lancmaņa gleznotais Kristus? 3
No 25. novembra līdz 2017. gada 15. janvārim Rīgas Sv. Pētera baznīcā apskatāma izstāde “No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām”, kurā redzama tikai viena glezna – Imanta Lancmaņa “Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās”, LA.lv uzzināja Rīgas pilsētas kultūras iestāžu apvienībā.
Imants Lancmanis: “Kristus dzīve un nāve ir lielākā iespēja, kas tikusi dota cilvēcei – izkļūt no netikumiem, kuri piemīt cilvēka dabai tās attīstības ceļā no dzīvnieciskiem instinktiem uz augstāku garīgo pakāpi. Ziemassvētkus no Lieldienām šķir tikai nedaudz vairāk par trim mēnešiem, bet šis cikls, mūžīgi atkārtodamies, ietver Kristus misijas būtību. Tiek svinēta piedzimšana, un tiek apraudāta nāve, kurai seko Augšāmcelšanās un Kristus sūtības piepildījums – cerība uz glābšanu un mūžīgo dzīvošanu, par priekšnoteikumu izvirzot tikumīgu dzīvi. Kristus dod paraugu žēlsirdībai un grēku izpirkšanai, kas ir grūtākais uzdevums sevis pārvarēšanai.”
Lancmanis teic, ka Kristus katrai tautai nāk pretī citāds, mainās ne tikai vide un tipāži, atšķirīgs ir katra gada ietvars, kurā virtuāli piepildās ikgadējais Kristus upuris. “No gada uz gadu Jēzus Kristus veras citā pasaulē un citos cilvēkos. Viņš katru reizi augšāmceļas atšķirīgā ģeopolitiskā un morāli ētiskā vidē, un vienmēr nākas jautāt – vai mani gaida, vai esmu vajadzīgs, vai cilvēki vēlas tikt glābti? Atbilde atšķiras arī atkarībā no vietas uz planētas, no katras valsts un tautas fiziskā un garīgā stāvokļa,” prāto mākslinieks.
Imants Lancmanis atzīst, ka ir bezgala grūti ķerties pie tēmas, kura gadsimtu gaitā pieredzējusi neskaitāmas variācijas un izcilu izpildījumu. Jautājums par iespēju ielikt ko jaunu šķietami dogmatiskajā Augšāmcelšanās tēlojumā, izvairoties no mūsdienīgās mākslas nosacītības un dogmatisma, bez postmodernistiskas distancētības no tēmas nopietnības, toties cenšoties saistīties ar senajām domāšanas un glezniecības tradīcijām.
Mākslinieka kolēģi gleznai pozējuši atbilstošos tērpos, bet videi izraudzīta Latvijas laiku kapsētas aina, kuras centrā paceļas pavisam konkrēts ozols, kas kalpo Kristus figūrai kā kontrastējošs fona elements. Četri kareivji ap kapu, kuru Kristus nupat pametis, nav abstrakti zaldāti, viņi pārstāv karotāju tēlus no Latvijas vēstures, un katrs ir bruņots ar sava laika ieroci – zemgaļu karotājs ar pīķi, bruņinieks ar zobenu, poļu – zviedru kara algotnis ar krama pistoli, sarkanarmietis ar Kalašņikova automātu.
Ko skatītājs ierauga šajā brīdī, veroties Kristus leģendā, Latvijas vēstures tēlos un pārdomājot mūsdienu dzīves apstākļus?
