Uldis Šmits: “Ķeriet zagli!” – kliedz pats zaglis 32
Informācijas karam, kas izvērsts pret Rietumiem un īpaši pret Baltijas valstīm, jāliek pretī nevis propaganda, bet “atklātas debates, kurās piedalās visi un galdā – fakti. Patiesība ir labākais veids, kā cīnīties pret sagrozītu informāciju un propagandu”, sacīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, tiekoties ar Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu. Pēdējā laikā līdzīgi izteikušies arī citi politiķi un eksperti. Grūti ko iebilst. Ja nu vienīgi to, ka šie spriedumi ir attiecināmi uz “debatēm”, kurās faktus vērtē un interpretē atbilstoši demokrātijās ierastām mērauklām. Uz publiku, kas ir gatava pieņemt racionālus argumentus un atzīt savus maldus vai kļūdas.
Taču pastāv domāšanas veids, ko fakti nespēj iespaidot. Tie vienkārši tiek pakārtoti noteiktām ideoloģiskām konstrukcijām. Molotova–Ribentropa pakts un tā ietvaros īstenotā svešu teritoriju sagrābšana tiesiskā izpratnē bija starptautisks noziegums, tāpat kā mūsdienās Krimas okupācija un aneksija. Tomēr daudzi, pat tie, kas apzinājās aneksijas nelikumību, uzņēma to ar gavilēm. Protams, lai valstiskā līmenī padarītu noziedzīgu rīcību par lepnuma avotu, ir nepieciešams veikt zināmus priekšdarbus, un Krievijā tie dažādā intensitātes pakāpē noritēja un joprojām norit būtībā kopš Putina nākšanas pie varas, kad sākās plašsaziņas līdzekļu un pirmām kārtām televīzijas kanālu pakļaušana Kremļa vajadzībām. Par režīma pirmo upuri kļuva iekšējā opozīcija, jo tā vēl bez visām citām varai sagādātajām neērtībām traucēja arī masu psiholoģisko apstrādi. Savā ziņā Kremlis ar jaunām metodēm atsāka padomju eksperimentu, kura rezultātus ir apcerējusi Nobela prēmijas laureāte literatūrā Svetlana Aleksijeviča, rakstīdama par “sarkano cilvēku”. Īpašu laboratorijas veidojumu, ko nespēj pārliecināt ne acīmredzami fakti, ne patiesība, izņemot Staļina iedvesto. Rakstniece gan uzskata, ka pats Putins, uzbrukdams Ukrainai un draudēdams Rietumiem, izdabā mutācijas pārcietušā “kolektīvā sarkanā cilvēka” impēriskajām vēlmēm, jo tas palīdz saglabāt amatu un varu. Šis psiholoģisko apstrādi izgājušais mūsdienās drīzāk sarkanbrūnais nekā sarkanais cilvēks savukārt pieprasa informāciju, nemaz nesmādējot arī safabricētu, un ziņas, kas saskan ar viņa redzējumu. Balstoties galvenokārt uz Homo sovieticus transformēto pēcteci, tika radīta Kremļa krievu pasaules koncepcija, kas aptver arī Latviju vai, pareizāk sakot, aprindas, ko pie mums pieņemts politkorekti dēvēt par vienu sabiedrības daļu. Bet tā diez vai ņems vērā labticīgo Eiropas ekspertu galdā liktos faktus un skaidrojumus.
Interesanti – Putina nupat parakstītajā Krievijas “informācijas drošības doktrīnā” uzsvērts, ka “dažas valstis” lieto “informatīvi psiholoģiskās ietekmes līdzekļus”, lai “dažādos pasaules reģionos destabilizētu iekšpolitisko un sociālo situāciju” un grautu “citu valstu suverenitāti un teritoriālo veselumu”. Tāda agresīva rīcība esot “pretrunā ar starptautisko tiesību normām”… Ķeriet zagli!
Iespējams, Kremļa jaunā doktrīna ir savdabīga reakcija uz to, ka Rietumos beidzot sāk nopietni izturēties pret apdraudējumu, kam pakļautas demokrātiskās valstis. ASV ir nolemts radīt speciālu starpresoru komiteju, kas koordinēs pretdarbību naidīgai propagandai. ES un NATO plāno nākamgad izveidot kopīgu centru hibrīddraudu novēršanai. Vācijas Konstitūcijas aizsardzības birojs jau vairākkārt informējis par notikušiem kiberuzbrukumiem, arī neseno uzbrukumu “Deutsche Telekom”, un valsts destabilizācijas vai ietekmēšanas mēģinājumiem (ko atvieglo manipulācijas ar 3,2 miljoniem ieceļotāju no bijušās PSRS). Merkele konstatēja, ka “hibrīdie konflikti” nu kļuvuši par ikdienu un “mums jāmācās uz tiem atbildēt”. Īstenībā atbildēt vajadzēja jau agrāk. Taču Rietumi pārāk cieši turējās pie latviešu sakāmvārda, kas laikam bija arī viens no mūsu ārpolitikas lozungiem, ka “lācim ikreizas nevar teikt, ka viņš ir lācis”. Bet kādreiz tas tomēr jādara.
