Ko karalim darīt 21. gadsimtā? 0
Mūsdienu Eiropā monarhs ir valsts galva, kas nevalda, nācijas vienotības simbols, kura rokās nav nekādu vai gandrīz nekādu politisku sviru.
Šo jautājumu apspriež arī Nīderlandē, kur nesen tika kronēts Vilems Aleksandrs, un viņa nākšana tronī iezīmē sākumu paaudžu maiņai, kas gaidāma arī citos Eiropas karaļnamos – Beļģijā, Apvienotajā Karalistē, Spānijā… Taču dažādās valstīs attieksme pret karaļnamu ir stipri atšķirīga.
Ārpus politikas?
No varas attālinātais monarhs ir un paliek valsts pirmā persona, tāpēc ir pakļauts tiem pašiem un vēl stingrākiem vērtēšanas kritērijiem, kādus pilsoņi piemēro valdošajiem politiķiem. Troņmantniekiem nākas pieciest īpašu par viņiem izrādītu interesi un viņiem veltītu kritiku gandrīz kopš bērna kājas. Vilems Aleksandrs šajā ziņā nav bijis izņēmums, jo viņa “pārkāpumu” sarakstā ir, teiksim, žurnālistu apmētāšana ar pikām pusaudža gados vai studiju laikos patērētais alus daudzums. Viņam arī negāja secen nācijas šaubas, vai tāds cilvēks vispār būs piemērots karaļa pienākumiem. Tādās reizēs par apliecinājumu dižciltīgo personu spējām parasti kalpo viņu iegūtie augstskolu diplomi, un vīriešu dzimuma pretendentiem uz troni arī militārā izglītība un dienests bruņotajos spēkos – militārās formas nēsāšana ir karaļnamu tradīcija, kas saglabājusies teju kā obligāta prasība. Tāpēc Vilems Aleksandrs ir apveltīts ar daudzām prasmēm, piemēram, pilotēt kara lidmašīnu, kas caurmēra politiķim diez vai piemīt.
Monarhijas pretinieki, kādi Nīderlandē arī sastopami, sabiedrības attieksmē saskata zināmu liekulību – sabiedrība vēlas, lai karaļnams, būdams atslogots no ikdienas politiskās burzmas, iemiesotu noteiktus ideālus, kas tomēr ir apzināti uzturēta ilūzija.
Monarhija nepastāv ārpus valsts politiskās un vērtību sistēmas, kura laika gaitā mainās. Arī Eiropas karaļnamus vienojošās radnieciskās saites kļūst vājākas, jo troņu pretendenti un pretendentes izraugās laulātos nevis agrāko valdošo dinastiju šaurajā lokā, bet kā gluži parasti ļaudis pēc saviem ieskatiem. Vilema Aleksandra māte karaliene Beatrikse gan esot veiksmīgi pretojusies dēla pirmajai izvēlei apņemt sievu bez zilajām aristokrātu asinīm, bet ar otro izvēli viņai gribot negribot vajadzēja samierināties. Grūtāk pārvaramais šķērslis izrādījās tieši sabiedrības aizdomīgums, uzzinot, ka Vilema Aleksandra izredzētās Maksimas Sorregietas tēvs bijis Argentīnas huntas režīma (1976 – 1981) ministrs. Radās jautājumi, vai diktatoram Horhem Videlam – viņam 2010. gadā piesprieda mūža ieslodzījumu – kalpojusī augstā amatpersona patiesi neko nezināja par tolaik piekoptajām represijām, vai tā kaut kādā mērā nebija iejaukta trīsdesmit tūkstošu režīma pretinieku pazušanā. Virsroku guva viedoklis, ka bērni neatbild par vecāku grēkiem, un Maksima pamazām iemantoja nīderlandiešu simpātijas. Tomēr Horhe Sorregieta neparādījās ne meitas kāzās, ne nesenajā Vilema Aleksandra kronēšanas ceremonijā.
Nīderlandes monarha zvērests uzliek pienākumus sargāt konstitūciju, valsts neatkarību un teritoriālo neaizskaramību, visu pilsoņu brīvības un tiesības, kā arī gādāt par pavalstnieku labklājību. Bet tās ir saistības, kuras īstenībā neatbilst valsts galvas ierobežotajām pilnvarām.
Karalienes Beatrikses valdīšanas laikā šīs pilnvaras tika vēl vairāk sašaurinātas, liedzot monarham agrākās iespējas aktīvāk piedalīties valdības veidošanas procesā un ministru izraudzīšanā. Tiesa, monarhs pēc konsultācijām ar partiju vadītājiem nosauc valdības veidotāju, kas ir samērā nopietna varas svira, ņemot vērā apstākli, ka neviena partija vēlēšanās parasti vairs negūst parlamentā absolūtu vairākumu, tāpēc valsts galva zināmā mērā var ietekmēt nākamās koalīcijas aprises. Viņš arī vada Valsts padomi, kas konsultē valdību un sniedz atzinumus administratīvo tiesību jomā. Taču notiek diskusijas par monarha lomas tālāku mazināšanu, lai tam uzticētu varbūt tikai protokola funkcijas kā Skandināvijas valstīs. Vilems Aleksandrs gan ir piesardzīgi iebildis pret tādu pilnvaru apcirpšanu, atzīdams monarhijas simbolisko būtību, kuru tomēr nevajadzētu atstāt pilnīgi “bez satura”.
Pilsoniskuma paraugs?
Vilems Aleksandrs sava tēla spodrināšanā ir šo to aizguvis no vecāsmātes – kādreiz ļoti populārās karalienes Juliānas (1948 – 1980). Viņa iemantoja sevišķas simpātijas nācijai grūtā brīdī, kad Nīderlande 1953. gadā bija piedzīvojusi postošus plūdus, kuros gāja bojā vairāk nekā divarpus tūkstoši cilvēku un arī valsts saimniecība cieta milzīgus zaudējumus. Tāpat uzskata, ka tieši Juliāna padarīja karaļnamu tuvāku tautai. Viņas laikā Nīderlandi iedēvēja par “velomonarhiju”, jo enerģētiskās krīzes periodā 70. gados augstdzimušās personas izmantoja šo braucamrīku un degvielas taupības nolūkos ieviesa par tradīciju “svētdienu bez automobiļa”. Tagad arī Vilems Aleksandrs kopā ar Maksimu un meitām nevairās ar velosipēdu doties sabiedrībā. Šķietams sīkums, bet autoritātes un nācijas kopības izjūtas stiprināšanai īsti noderīgs.
Valsts vienotības lieta visvairāk satrauc nīderlandiešu kaimiņus beļģus. Kā kādreiz sacīja Beļģijas bijušais premjers Īvs Leterms, atšķelties gribošajiem flāmiem un otrai lielākajai kopienai valoņiem kopīgs ir tikai “karalis, futbols un alus”.
Beļģijas saglabāšanas piekritēji gan paļaujas vienīgi uz karali un cer, ka Alberta II (tronī kopš 1993. gada) atkāpšanās par labu kroņprincim Filipam radīs ko līdzīgu nīderlandiešu piedzīvotajam nacionālās pašapziņas uzplaiksnījumam. Abas kopienas savā attieksmē pret monarhiju ir, ja tā drīkst teikt, apmainījušās vietām.
Pēc Otrā pasaules kara, kad Leopoldam III tika pārmesta divdomīga nostāja pret vācu okupācijas režīmu, jo karaliskā ģimene faktiski bija nonākusi vāciešu gūstā, valoņi bija tie, kuri pieprasīja, lai monarhs vairs neatgriežas pie varas, savukārt flāmu vairākums 1950. gada referendumā nobalsoja par. Šodien situācija ir gluži pretēja. Flandrijas ietekmīgākās partijas “Jaunā flāmu alianse” vadītājs Barts de Vevers asi kritizē karaļnamu par jaukšanos politikā un apgalvo, ka Alberts II ir sameties uz vienu roku ar valoņu sociālistiem, lai apslāpētu flāmu neatkarības centienus. Nemiera cēlājs de Vevers arī apgalvo, ka monarhija Beļģijā ir “fundamentāli nedemokrātiska” un pati Beļģijas karaliste, kas izveidojās 1830. gadā pēc atdalīšanās no Nīderlandes, esot novecojis veidojums, jo viena daļa svarīgāko pilnvaru pieder Eiropas Savienībai, bet otra – valsts reģioniem. Viņaprāt, šis varas dalījums, kas atbilst flāmu iecerēm, jānoved līdz galam, kas, citiem vārdiem, nozīmētu, ka Beļģijas pastāvēšana zaudē jēgu. Īstenībā stāvoklis nemaz nav tik vienkāršs, tāpēc viņš nerunā par monarhijas tūlītēju likvidēšanu, bet “modernizēšanu”. Ne mazums flāmu tomēr uzskata sevi par monarhistiem, un arī šie pilsoņi nākamgad dosies uz parlamenta vēlēšanām, kuras var daudz ko izšķirt.
Beļģijā monarha pienākumi ir līdzīgi kā Nīderlandē, turklāt Albertam II izdevās kopumā godam veikt savu valsts garanta misiju 2010. – 2011. gada politiskās krīzes laikā, kura ilga 541 dienu. Karalis nacionālajos svētkos teiktā runā arī atļāvās tēvišķīgi norāt politiķus par nespēju grūtā brīdī saprasties un sastādīt valdību.
Nav paredzams, kādu pavērsienu politiskā krīze – un tās atkārtošanās ir ļoti iespējama – varētu iegūt, tronī esot Filipam. Saskaņā ar aptaujām vien mazliet vairāk nekā puse beļģu domā, ka viņš būtu “labs karalis”, kas monarham ir visnotaļ pieticīgs rādītājs. Tomēr Filipa atbalstītāju lokā netrūkst ietekmīgu personu, piemēram, biznesmeņi, kam kroņprincis ir atvieglojis piekļuvi Āzijas tirgiem, būdams allaž gaidīts viesis Taizemes un citos attīstības valstu galmos. Valdošo dinastiju pārstāvjiem piemīt mantota īpašība viegli atvērt durvis, kas paliek aizvērtas pat Eiropas valstu prezidentiem un premjerministriem. Varbūt tieši tā ir mūsdienu monarhiju lielākā priekšrocība…
Nācijas pamatvērtība?
Luksemburgas lielhercogs Anrī (tronī no 2000. gada, beļģu karaļa Leopolda III mazdēls no mātes puses), vēl būdams kroņprincis, arī ir pratis vērt vissmagākās durvis, kad viņa valsts kopš 70. gadu vidus strauji mainīja savu ekonomisko orientāciju no metalurģijas uz banku sektoru, piesaistīdams investīcijas jaunveidotajai Eiropas fiskālajai paradīzei. Bet diez vai tam ir kāda sevišķa nozīme tagadējā vidusmēra pilsoņa acīs.
Viņam ir svarīgs nācijas lozungs palikt “tādiem, kādi esam”, atceroties kaut vai to, ka Luksemburga ir vienīgā lielhercogiste pasaulē un tātad monarhija ir nacionālās identitātes sastāvdaļa un valsts zīmols.
Lielhercogs Anrī redzamā veidā valsts politiskajā dzīvē ir iejaucies vismaz divreiz, nerunājot par viņa neierobežotajām iespējām aizkulisēs. Kad 2005. gada tautas nobalsošanas kampaņas laikā izteicās, ka balsos par Eiropas Savienības konstitūciju (Luksemburgā, tāpat kā Spānijā, arī pilsoņu lielākais vairākums nobalsoja par, taču konstitūcija tika noraidīta referendumos Francijā un Nīderlandē), un kad 2008. gadā aiz katoliskas pārliecības atteicās parakstīt likumprojektu par eitanāziju. Premjerministrs Žans Klods Junkers ar viņam raksturīgo politisko izveicību atrada iespēju izvairīties no konstitucionālas krīzes un panāca, ka likumi turpmāk stāsies spēkā bez lielhercoga paraksta. Jautājums par monarhu lomu paliek atklāts, un būtībā tas tomēr ir jautājums par varu – to, kāda arī mūsdienās tiek piešķirta simboliem.
