Kad vecākiem jāuztraucas 0
Nevienā priekšrakstā nav teikts, pēc cik ilga laika bērns adaptēsies jaunajā vidē, vairs neuztrauksies un nebaidīsies. Skolā taču katru dienu notiek kaut kas jauns: jāapgūst uzdotais, uzrodas citi mācību priekšmeti. – Vecākiem īpaši uzmanīgiem jākļūst, ja ilgāku laiku novēro acīm redzamas pārmaiņas uzvedībā, kad šķiet – nē, tā nav mana meita vai mans dēls. Bērns sliktāk guļ, ir bēdīgs, kaut gan iepriekš bija priecīgs un smaidīgs, vai, gluži pretēji, ir pārāk aktīvs un trauksmains. Ja šīm pārmaiņām vēl pievienojas slimības – ir paaugstināta temperatūra, sāp vēders, galva, tas liecina par ļoti lielām bailēm un nedrošību, – brīdina speciāliste.
Tas nozīmē, ka notiek somatizācijas process – bērns nespēj atbrīvoties no emocionālā diskomforta, trauksmes, kauna, vainas izjūtas, dusmām un bailēm. Tās uzkrājot un neizreaģējot, viņš saslimst. Šādā gadījumā vecākiem vajadzētu skolēnam pajautāt, kas notiek klasē, kāda gaisotne tur valda.
Netaupot laiku, vajag rāmi, lēnām parunāties. Var izmantot spēles elementu, piemēram, paņemt divas lelles un teikt – spēlēsim skolu. Gunta Andžāne stāsta, ka šādā situācijā drīz vien atklājas uztraukuma iemesls. – Ja saruna nav atklāta, var ierosināt, lai bērns uzzīmē savu skolotāju. Šis portrets palīdzēs noskaidrot, vai ir bail no skolotājas, tāpēc viņu attēlo kā raganu vai citu negatīvu tēlu, vai arī uztver kā mīļu, jauku un atsaucīgu cilvēku, kas līdzinās mīļajai omītei, tāpēc būs uzzīmējis eņģeli.
Galvenais ir neļaut bērnam bailes paturēt sevī, bet panākt, lai viņš uzticētos vecākiem. Lai tas notiktu, nevajadzētu būt mierā ar standartfrāzēm. Kā tev gāja skolā? – Labi. – Ko tev uzdeva? – Neko. Vecāks ir saņēmis pareizās atbildes, bet bērns var uzelpot, ka nekas vairāk nav jāstāsta, taču līdz reālajai situācijai tādējādi nevarēs nonākt. Tāpēc vecākam jāmudina, lai bērns vairāk pastāsta par to, kas viņu skolā uztrauc un sāpina. Sarunu var sākt ar kaut ko mazāk svarīgu, piemēram, pavaicāt: cik liels ir logs klasē? Cik tālu no loga tu sēdi? Kas tev sēž blakus? Tādējādi pamazām var tuvoties sāpīgajai tēmai, ja ir aizdomas par to. – Jārīkojas ļoti uzmanīgi, iepriekš iegūstot bērna uzticēšanos un pārliecību, ka vecāku tiešām interesē, kas ar viņu notiek, – vērtīgu padomu dod psihoterapeite.
Ar jaunu vidi un situācijām ātrāk aprod emocionāli stabili bērni, kuriem ģimenē ir atklātas un drošas attiecības ar vecākiem. Bet, ja mājās grib vienīgi zināt, kādu atzīmi bērns saņēmis un ko ēdis pusdienās, viņš ar laiku iemācās, ka tie ir svarīgie jautājumi, uz kuriem vajag atbildēt. Par visu pārējo nerunā, vai arī jāsaka tas, ko grib dzirdēt. Tad atklāta saruna neizdodas.
Sāncensība starp vienaudžiem
Bet vai nav tā, ka bērni skolā vairāk cieš no vienaudžiem, nevis skolotājiem? – Pēdējos gados diemžēl arvien biežāk, jo starp vienaudžiem pastāv agresīvāka sāncensība, – atbild speciāliste.
Sāncensību bērns iepazīst jau trīs gadu vecumā, kad saskaņā ar dabas un attīstības likumiem viņš sacenšas ar sava dzimuma vecāku. Ja meitenei ar mammu un zēnam ar tēvu sāncensība veidojas tā, ka bērns vienmēr ir zaudētājs, muļķis, kurš neko nesaprot, tāpēc viņam liek paklusēt un netraucēt, bērns sāncensībā ar vienaudžiem jutīsies nedroši. Savukārt apkārtējie šīs bailes sajūt gluži kā meža zvēri. Turklāt, ja ģimenē bērnu neviens neatbalsta, arī klasē viņš, visticamāk, būs upuris.
Gadījumos, ja tēvs bijis agresīvs un vardarbīgs (vārdos vai darbos), bērns skolā var izturēties divējādi – būt upuris vai apmest kažoku otrādi un kļūt par agresoru tāpat kā tēvs. Vai arī, ja bērns no otra vecāka gūst diezgan lielu spītu vai vēlmi izdzīvot, vienaudžu vidū viņš kļūst par uzbrucēju, jo vajadzēs atbrīvoties no uzkrātajām dusmām.
– Vieglāk ir tiem, kuriem tajā pašā skolā jau mācās brālis vai māsa, jo tad pirmklasnieks zina, ko jaunajā vietā var sagaidīt. Ja ģimenē ir tikai viens bērns, protams, viņam būs lielākas bažas un nedrošība, – neslēpj speciāliste.
To uzveikt būs daudz vieglāk, ja ir profesionāla, iejūtīga un saprotoša audzinātāja. Gunta Andžāne uzsver: pirms bērns uzsāk skolas gaitas, vecākiem vajag iepazīties ar klases audzinātāju – topošo otro mammu. – Ja bērns 1.–4. klases audzinātājā pazīst savu mammu, vecomāti, krustmāti, vecāko māsu – labos cilvēkus ģimenē, viņš jūtas daudz drošāk. Ja skolotāja ir kaut kas radikāli pretējs, bailes, protams, būs lielākas.
