Dace Terzena: Šīs krīzes uzdotais jautājums ir izrādījies grūtāks par to, vai vispār gribam būt 3
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šajā janvārī ar 30 gadu intervālu sastapušies laikmeti, kas mūsu valstij un tautai nesuši lielus pārbaudījumus, un tieši šī sastapšanās ļauj nežēlīgi precīzi ieraudzīt katram sevi un savu rīcību atšķirīgajās, bet izšķirīgajās krīzēs.
Bieži vaicājam, kāpēc 1991. gada janvāra barikāžu laikā spējām būt tik pašaizliedzīgi, vienoti un solidāri? Un kāpēc šobrīd esam sašķelti, sadarboties un kopīgu mērķi saredzēt nespējīgi? Kāpēc barikādes nu slienam viens pret otru?
Laikus un notikumus nedrīkst mehāniski salīdzināt, tomēr skaidrs, ka toreiz, neraugoties uz padomju militārā apvērsuma draudiem, bija pat vienkāršāk, jo ienaidnieks bija ārējs un Latvijas patriotus no neatkarības pretiniekiem nošķīra precīzas līnijas.
Vairākumam tautas nebija izšķiršanās grūtību, kurā pusē nostāties – kā gan citādi varēja būt pēc 50 okupācijas gadiem, pārciestajām represijām, izsūtīšanām, pazemojumiem, kad latvieši bija kļuvuši teju par minoritāti savā zemē?
Mēs, barikāžu aizstāvji, atbalstītāji un liecinieki, līdz sirds dziļumiem izjutām mirkļa liktenīgumu – ja tieši tagad bezbailīgi visai pasaulei neparādīsim, ka Latvijas tautas izvēle ir brīvība un neatkarība, padomju impērija mūs samals un iznīcinās. Vai nu, vai.
Janvāra barikādes bija asinīm slacīts dvēseles kliedziens – mēs esam! Un mēs gribam būt! Kā tauta un kā valsts.
Kliedziens bija tik pārliecinošs, ka pasaule mūs sadzirdēja, un arī tas atturēja padomju militāristus un armijas specdienestus no vēl asiņainākiem uzbrukumiem. Šajās dienās izlasīju militārā korespondenta Modra Ziemiņa grāmatu “Rīgā deg ugunskuri”.
Modra fiksētās laikmeta liecības ir vēl viens avots, kas apliecina, uz kāda naža asmens balansējām tajā janvārī un ka barikādes nebija patriotisma butaforija.
Šobrīd režisors Viesturs Kairišs uzņem filmu “Janvāris” – savu versiju par barikāžu laiku no astoņpadsmit gadus veca jaunekļa skatpunkta. Labi, ka top šāds redzējums, un noteikti sekos vēl kāds, jo vissliktāk būtu, ja barikādes mūsu kolektīvajā atmiņā pārvērstos par sastingušu un vienkāršotu varonības mītu.
Bet kas notiek šodienas krīzē? Tajā ienaidnieks – draņķa vīruss – ir neredzams, tāpēc daudziem šķiet apšaubāms. Un pandēmijas upuri, šobrīd ik dienu ap pārdesmit cilvēku, mirst kaut kur slimnīcas sienās, mokoši, bet prom no acīm.
Tāpēc, ja vien aizgājušie traģiskā kārtā neizrādās radinieki vai tuvi paziņas, pat tas joprojām daudzus nepārliecina.
Ogles pieber nevienlīdzīgā situācija, kurā krīze mūs nolikusi, un valdības bieži novēlotā, nekonsekventā un neizlēmīgā rīcība, lai šo nevienlīdzību mazinātu. Un tad nu izrādās, ka par ienaidniekiem sev kļūstam paši. Savās domās un darbos.
Uzrodas ļaudis, kas arī brīvības vārdam piešķir pavisam dīvainu saturu: vicinot brīvības karogus, viņi aicina nevalkāt maskas, neievērot pulcēšanās ierobežojumus, tā vistiešākajā veidā apdraudot citu brīvību, veselību un dzīvību. Un fonā vēl batālijas ap ģimenes jēdzienu, kas konservatorus un liberāļus nolikušas aiz nepārvaramām uzskatu barikādēm.
Taču šīs atšķirībā no 1991. gada janvārī celtajām, kuras bijām gatavi aizsargāt līdz pēdējam, tagad demokrātiskā un eiropeiskā valstī, ja sevi par tādu uzskatām, gan agrāk vai vēlāk būs jāpārkāpj – visām ģimenēm pieņemamas tiesiskas aizsardzības vārdā.
Šīs krīzes uzdotais jautājums ir izrādījies grūtāks par to, vai vispār gribam būt. Nu jāskatās nesaudzīgā spogulī un jāredz, kāda sabiedrība mēs patiesībā esam, un jāatbild, kādu sevi gribam redzēt nākotnē.
