Ko iesākt ar mantojumā saņemtu mīlestību? 1
1928. gadā dzimušā čehu rakstnieka Pāvela Kohouta uzskati dzīves laikā ir mainījušies ļoti plašā diapazonā – no pārliecināta staļinista līdz disidentam ar visām tam sekojošām konsekvencēm sociālistiskajā režīmā, taču savos daudzās pasaules valodās tulkotajos darbos viņš palicis uzticīgs to ētisko kategoriju mākslinieciskajam atspoguļojumam cilvēkā, kas nosaka mūsu vērtību jebkurā sociālajā formējumā.
Arī 2003. gadā sarakstītā luga “Eross”, kuru Varis Brasla Valmieras teātrī iestudējis ar nosaukumu “Mīlestības testaments”, nav izņēmums. 20. gs. beigās Eiropas austrumblokā notikušās pārmaiņas ar kārtējām īpašuma pārdalīšanām radīja situācijas, kas pavēra negaidītas iespējas “uzņēmīgu” cilvēku rīcībai. Šo cilvēcisko rīcību vienmēr varēja izskaidrot ar prātu, racionāli attaisnot, loģiski pamatot un pat uzskatīt par pareizu, vienīgi nosaukt to par ētisku līdz šim nekādi neizdevās. Droši vien kaut ko līdzīgu daudzi tolaik pārdzīvoja arī Latvijā, un teātra piedāvātā ģimenes drāma tagad ļauj mums uz to visu palūkoties no malas vai, pareizāk, no režisora izvēlēta skatpunkta.
Atšķirībā no čehu teātriem, kas iestudējumos vairāk centās tuvoties dramaturģiskajam materiālam no komiskās puses un sniegt publikai ironisku skatījumu uz deviņdesmito gadu sabiedrības modeli, Varis Brasla izvēlas citu pieeju un ar reālpsiholoģiskas aktierspēles palīdzību piedāvā palūkoties uz šodienas cilvēku caur morālās eksistences prizmu. Kādā sasteigtā kritikas viedoklī pavīdēja doma, ka visu lugas varoņu galvenā dilemma ir mīlestība, taču, daudzmaz uzmanīgi ieklausoties tekstā un pavērojot aktieru spēli tuvplānā, var droši teikt, ka tā tas tomēr nav. Ne velti lugas oriģinālnosaukums ir “Eross”, un Erosa bulta tajā ir ķērusi vien Emīlu un Eliški, bet pārējiem, izņemot Vaclavu, šīs jūtas ir kā dadzis acī, jo pārlieku sarežģī kārotā mantojuma iegūšanu. Šķietamās mīlestības, ar kurām it kā ir pārņemti vēl trīs izrādes personāži, jau pašā lugas struktūrā ir iekodētas kā vieglas parodijas par mūsu stereotipiem un tāpēc arī aktieri uz skatuves tās nespēj piepildīt ar daudzmaz ticamām jūtu izpausmēm. Varētu, piemēram, vienkārši pasmaidīt par Elīnas Dambes tēlotās Elvīras mašīnu dāvāšanu katram potenciālajam līgavainim, lai noturētu to savā gultā, taču režisora vēlme ielūkoties dziļāk meitenes rīcībā caur reālpsiholoģiski atveidotu uzvedības manieri neatvēl aktrisei pietiekami daudz laika šo banālo uzvedību piepildīt ar niansētu iekšējo darbību un rezultātā skatītāja acu priekšā ir tikai vulgāra, seksuāli izsalkusi sieviete ar vistas smadzenēm un vienu mērķi – tikt pie savas mantojuma daļas par katru cenu.
No visiem četriem Haidenreiha bērniem galvenie notikumu virzītāji izrādē ir vecākā māsa un brālis, kas, neraugoties uz atšķirīgiem personiskajiem motīviem, savas darbības pamanās rūpīgi saskaņot. Esteres iesaistīšanos tēva jaunās mīlestības iznīcināšanā nosaka tā saucamais Elektras komplekss, kura iespaidā viņa palikusi veca meita un par vienīgo vīrieša ideālu uzskata savu tēvu. Agri mirušās mātes vietā viņa ir rūpējusies par brāļiem un māsu un tagad labprāt redzētu tēvu dzīvojam pie sevis. Tas gan atklājas tikai pašā izrādes finālā, īsā un saspringtā Esteres dialogā ar tēvu, kuru Ineses Ramutes koncentrētā aktierveikuma dēļ laikam varētu uzskatīt par vienu no iestudējuma labākajām ainām.
Pelēkais kardināls jeb lielais kombinators, kas mantojuma dalīšanas pasākumu aukstasinīgi noved līdz traģiskajam finālam, nenoliedzami, ir vecākais dēls Egmonts. Tēva atgūtā īpašuma sadalīšanai bijušais kompartijas biedrs izvēlas mūsdienīgu “ķiršu dārza” variāciju, un viņa galvenais stimuls ir izdevīgs materiālais ieguvums, kura dēļ viņš ir gatavs izmantot pašas zemiskākās metodes. Tēva jūtu ignorēšana, slēpta izsekošana, cinisks piedāvājums Eliškei atbrīvoties no vēl nedzimušā bērna, kas apdraud viņa potenciālo mantojumu, ir tikai daļa no tām nežēlīgajām akcijām, kas spilgti raksturo mūsu laika izplatītākās dvēseles slimības. Šādi “kopējā mantojuma” dalītāji un izmanīgi sava labuma plānotāji faktiski ir tie, kas veicina visu ētisko vērtību devalvāciju sabiedrībā. Izrādē, protams, režisors nevienu netiesā un kopā ar Janusu Johansonu lomas zīmējumu ietur neitrālos toņos, videofragmentos, telefona sarunās un skatuves darbībā fiksējot tikai Egmonta racionāli izskaitļotos rīcības momentus, kas pārklāti ar sabiedrības cilvēka ārēji korekto uzvedības glancējumu. Nomainīt sen apnikušu sievu pret jauno sekretāri Ernu (Klinta Leja) nebūt nenozīmē to mīlēt, tas ir tikai kārtējais “veiksminieku” stereotips, par kuru pasmīn lugas autors, un kā savstarpēji izdevīgu darījumu to aktieri arī “klēpja ainā” nospēlē.
Vienprātīgajā cīņā par mantojumu nedaudz atšķirīga ir jaunākā brāļa Eduarda nostāja. Būdams mākslinieks, viņš ir jūtīgāks pret neordinārām jūtu izpausmēm, un lielā gadu starpība tēva un Eliškes mīlestībā, viņaprāt, nav nekas nepieņemams. Viņš pat zināmā mērā sliecas to apbrīnot un ir gatavs nostāties tēva pusē, taču vajadzība pēc savas darbnīcas liek arī Eduardam klusuciešot iesaistīties kopējā afērā. Pateicoties aktiera nevainojamajai organikas izjūtai, Eduards Johansons režisora izvēlētajos spēles nosacījumos rada ļoti pārliecinošu tēlu, kura skatuviskajās izpausmēs var skaidri sajust arī to, kas slēpjas aiz teiktajiem vārdiem.
Visai pretrunīgu iespaidu izrādē atstāj Riharda Rudāka veikums “galvenā mīlētāja” lomā. Izšķirīgā lēmuma pieņemšanas epizodē pēc Eliškes vēstules saņemšanas aktieris ir ļoti precīzs, bet uzsvērtā jauneklības spēlēšana izrādes sākumā izskatās pagalam samākslota un naivā uzticēšanās bērniem arī nav aktiera psihofizikā īsti nostiprināta. Daļa vainas te gan gulstas uz režisora pleciem, jo viņa piedāvātās mizanscēnas ir stipri pastīvas un nedod iespēju aktieriem brīvi justies. Varis Brasla visu savu uzmanību it kā centrē uz situācijas reālāku atainojumu Mārtiņa Vilkārša arhitektoniskajā interjerā, bet nedod aktieriem pietiekami daudz iespēju shematiskās attiecības “uzspridzināt” ar cilvēciskām rakstura izpausmēm. Tas, kas režisoram tik labi padodas filmās – dabisks attiecību attēlojums caur sižetisko notikumu plūsmu –, uz skatuves pārvēršas scēniski iestivinātās bildēs bez nepieciešamās dziļuma dimensijas. Radošā ansambļa spēki un enerģija izrādē aiziet autora dotās situācijas rekonstrukcijai un iecerētā saruna par īstas mīlestības vērtību paliek kaut kur trešajā plānā. Par intriģējošiem nodēvētie aktierdarbi iestrēgst aptuvenās reālpsiholoģijas dūksnājā un cik necik nopietnu apjausmu par tēlu iekšējās dzīves norisēm nedod. Tā vietā teātris izlīdzas ar korektu šodienas sabiedrības morālā stāvokļa fiksāciju, kas, neraugoties uz garām palaistajām iespējām, tomēr liek mums drudžainajā dzīves skrējienā uz brīdi apstāties un padomāt. Tostarp varbūt arī par to, ko iesākt ar mantojumā saņemtu mīlestību.
Pāvels Kohouts, “Mīlestības testaments”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisors: Varis Brasla, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa, Emīla Zilberta muzikālais noformējums, videomākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis.
Lomās: Elīna Dambe, Alise Danovska, Eduards Johansons, Januss Johansons, Vizma Kalme, Klinta Leja, Inese Ramtute, Rihards Rudāks.
Nākamās izrādes: 24. aprīlī, 8., 9., 10., 12. maijā.
VĀRDS SKATĪTĀJAI
Zane Brikmane: “Aizkustinošs, tiešs, gudrs un visvārīgākajā vietā ļoti trāpošs darbs, kas noteikti pievienojas maniem favorītiem, kuru sarakstā labu laiku atrodas “Ziloņcilvēks” (Liepājas teātris), “Vectēvs”, “Ziedonis un Visums” (JRT), “Svēta lieta” un “Frankenšteins” (Dailes teātris), “Meistars un Margarita” (VDT) un vēl daži.”
VDT.LV
