Ko iesāksim ar šmucspaini? No 2021.gada būs jāšķiro bioloģiskie atkritumi 0
Senāk tos sauca par šmucspaiņiem, tagad – par miskastēm vai atkritumu konteineriem, bet saturs jau viens. Ķēpīgs un smako – kam gan ar tādu gribas ņemties. Bet nāksies, jo no 2021. gada valsts visiem bez izņēmuma noteikusi obligātu bioloģisko atkritumu šķirošanu. Vai esam tam gatavi?
Sāksim ar labo ziņu – šīsvasaras eksperiments Čiekurkalnā parādīja, ka bioloģisko atkritumu šķirošana pilsētā nav nekāds “kosmoss”. Piecpadsmit apkārtnes mājsaimniecību iedzīvotāji divarpus mēnešu pārtikas atkritumus lika izturīgā, ar auklu aizsienamā maisā, lai reizi divās nedēļās to aiznestu uz jaukto atkritumu konteineru. Maisus nodrošināja un par atkritumu savākšanu un uzskaiti rūpējās vides pakalpojumu uzņēmums “Clean R”.
Kā stāsta viens no eksperimenta iniciatoriem un dalībniekiem Čiekurkalna attīstības biedrības vadītājs Kaspars Spunde – bija nepieciešama pašdisciplīna un pareiza loģistika. “Virtuvē atsevišķi jāierīko atkritumu tvertne ēdiena atliekām un jāatrisina problēma, lai uzkrājumi maisā nesāk bojāt gaisu, kas vasarā ir sevišķi aktuāli.” Viņam tas neradīja grūtības, jo dzīvo privātmājā un maisu varēja izlikt pagalmā, dzīvokļu iemītnieki to turēja uz balkona.
Labais piemērs
Biedrības ierosinājums nācis īstajā laikā, jo sakritusi ar “Clean R” vēlmi izmēģināt efektīvu un saprotamu bioloģisko atkritumu vākšanas paņēmienu, atzīst uzņēmuma atkritumu šķirošanas departamenta vadītājs Guntars Levics. Bioloģisko atkritumu maisi neesot nekāds jaunums vai viņu izgudrojums – šāda sistēma veiksmīgi darbojoties vairākās Somijas, Dānijas un Norvēģijas pašvaldībās. Salīdzinot ar tradicionālo konteineru metodi, tai ir vairākas priekšrocības, skaidro Levics.
Maisi vairāk pasargā pret risku, ka savāktos atkritumus kāds varētu sabojāt ar nešķirotām drazām, kā tas lielākoties notiek, izmantojot bioloģisko atkritumu konteinerus. Tie neaizņem daudz vietas, līdzās jau esošajiem šķiroto un jaukto atkritumu konteineriem nav nepieciešams novietot vēl vienu – bioloģiskajiem atkritumiem, process ir vieglāk saprotams, pieeja taupa resursus – nav vajadzīga jauna atkritumu savākšanas infrastruktūra un atsevišķi atkritumu vākšanas maršruti.
Uzņēmīgie čiekurkalnieši savāca 1,2 tonnas virtuves atlieku jeb 11% no sava kopējā sadzīves atkritumu daudzuma.
Citu valstu pieredze liecina, ka šādā veidā no sadzīves atkritumiem iespējams nošķirt 15% bioloģisko atkritumu, bet, attīstoties iedzīvotāju pieredzei un šķirošanas iemaņām, – līdz pat 30%. Čiekurkalna eksperiments rāda – sistēma ir dzīvotspējīga un var darboties arī lielākā mērogā – Rīgā un citās Latvijas pilsētās, atzīst “Clean R” pārstāvis.
Ministrijai trūkst apņēmības
Šis nav vienīgais piemērs ar dalīto bioloģisko atkritumu vākšanu Latvijā. Pāris gadu to izmēģināja Ķekavas un Stopiņu daudzdzīvokļu mājās. Gandrīz miljonu eiro dārgo Eiropas Savienības vides un klimata pasākumu programmas LIFE projektu bija izstrādājusi Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija (LASA), lai parādītu, ka šo atkritumu veidu iespējams efektīvi vākt un pārstrādāt.
Asociācijas vadītāja Rūta Bendere stāsta, ka iedzīvotāju attieksme bijusi pozitīva, taču, projektam beidzoties, atkritumu apsaimniekotāju vēlme turpināt vākšanu pamazām izsīkusi. Viņa jūtas sarūgtināta, jo visi līdzšinējie asociācijas pūliņi pierādīt, ka līdzās citu atkritumu šķirošanai jāievieš arī bioloģisko dalīta vākšana, izrādījušies veltīgi.
“Bioloģiskā masa ir jāatšķiro, jo tieši tā piesārņo visu pārējo konteinera saturu. Kad atkritumu konteinerā, kurā atrodas plastmasa, papīrs un stikls, kāds iegāž virtuves miskastes saturu – pārstrādes materiāls ir sabojāts,” skaidro R. Bendere. Šādam “mikslim” no atkritumu mašīnām, kur tas vēl tiek trīs vai pieckārtīgi sapresēts, nonākot uz šķirošanas līnijām, galarezultātā iegūst labi ja 10% derīgu izejvielu. Pirms pieciem gadiem LASA izstrādājusi pētījumu, lai parādītu, ka bez bioloģisko atkritumu dalītas vākšanas dārgās šķirošanas līnijas nevar izmantot efektīvi, taču – nekādas reakcijas.
LASA vadītājai radies iespaids, ka ilgus gadus lēmuma pieņēmējiem Saeimā pat nav bijis svarīgs jomas speciālistu viedoklis, attieksme pamainījusies tikai 12. Saeimas sasaukuma laikā, bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) ilgstoši nav paveicies ar vadību, kurai pietrūcis apņēmības sadarbības partnerus pārliecināt par būtiskiem atkritumu saimniecības problēmu risinājumiem.
Par to, cik svarīga ir aktīva ministrijas nostāja, viņa pārliecinājusies nesenajā braucienā pie lietuviešu kolēģiem uz Klaipēdu, Palangu un Šauļiem.
Lietuva līdzīgi Latvijai nevarēja vien saņemties uz bioloģisko atkritumu šķirošanu, taču, kopš ministrija to izvirzījusi kā obligātu vides politikas virzienu, pēdējos divos gados situācija mainījusies.
Lietuva visu bioloģisko atkritumu šķirošanu sāk ar nākamo gadu, taču jau zaļo atkritumu – zāles, lapu u. c. dabas materiālu – atdalīšana no kopējās atkritumu masas uzrādījusi vērā ņemamus rezultātus. “Poligonos noglabāto atkritumu apjoms kopš 2015. gada sarucis trīs reizes,” norāda R. Bendere.
Labākā situācijā esot arī Igaunija, kas pēc iestāšanās ES izvirzījusies priekšgalā, tiesa, pēc atkritumu rūpnīcas uzcelšanas Tallinā kaimiņu pozitīvie atkritumu šķirošanas rādītāji, kas jau 2010. gadā bija 40 – 50% apjomā, sāk sarukt. Šķirošana kritās, jo atkritumus vairāk nodeva sadedzināšanai, kas ir pretrunā ar ES prasībām.
Latvija nonāk melnajā sarakstā
Pie mums joprojām nav nevienas pašvaldības, kurā bioloģiskos atkritumus sistemātiski savāktu dalīti, lai gan Latvija apņēmusies līdz 2020. gadam pārstrādei sagatavot 50% sadzīves atkritumu un līdz 35% samazināt apglabāto bioloģiski noārdāmo atkritumu apjomu, par atskaites punktu ņemot 1995. gadu. Plāns neizskatās diez ko reāls, jo 2016. gadā pārstrādei sagatavoti tikai 25%, ieskaitot kompostēšanu, un poligonos apglabāti 64% atkritumu.
Tikai nesen VARAM pēc pusotru gadu ilgām pārrunām ar pašvaldības pārstāvošajām organizācijām un citām ministrijām izdevies panākt vienošanos, ka bioloģisko atkritumu obligāta šķirošana jāsāk no 2021. gada 1. janvāra. Ministrija piedāvājusi sistēmu attīstīt ātrāk – jau ar 2019. gadu –, taču nav spējusi noturēties pretim tradicionāli masīvajam pašvaldību lobijam, kas uzstājis uz vēlāku termiņa ieviešanu.
Kavēšanās ar bioloģisko atkritumu dalītu savākšanu un mazrezultatīvā atkritumu šķirošana nav palikusi nepamanīta Eiropas Komisijai (EK). Septembrī Latvija saņēma EK brīdinājuma ziņojumu, kurā izteiktas šaubas par 2020. gada apņemšanos izpildi, norādot, ka pārstrādājamo atkritumu, tostarp bioatkritumu, dalīta savākšana nenotiek efektīvi; mājsaimniecībām trūkst ekonomiska stimula šķirot atkritumus; dalītās savākšanas izmaksas netiek segtas pilnībā; nepieciešamas lielākas investīcijas projektos, kas atrodas atkritumu hierarhijas augšgalā, piemēram, pārstrādē, un neaprobežojas tikai ar atkritumu atlieku apstrādi. EK sniegusi plašu pasākumu uzskaitījumu, kas situāciju palīdzētu uzlabot.
Latvija nav ne vienīgā, ne pēdējā ES “klasē”, jo “melnajā sarakstā” iekļautas vēl 13 dalībvalstis: Igaunija, Somija, Polija, Slovākija, Ungārija, Spānija, Portugāle, Grieķija, Horvātija, Kipra, Malta, Bulgārija, Rumānija.
VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere gan norāda, ka vēl pirms ziņojuma saņemšanas daži darbi pie mums jau paveikti. Pretēji EK šaubām viņa par 2020. gada plāniem izsakās pozitīvi: “Ja ļoti sasparojas, tie ir reāli. Bioloģiskos atkritumus var savākt un nodalīt, lai neapglabātu, bet tie ir kaut kur jāpārstrādā.”
Cerība esot uz jaunajām bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtām, kuras par Kohēzijas fonda piešķirto finansējumu vairāk nekā 30 miljonu vērtībā jāuzbūvē trīs gados. Lai gan konkursam pieteikti 12 projekti, atbalstu guvuši tikai divi.
Ar atkritumu pārstrādes jaudu simts tūkstošu tonnu gadā vienu iekārtu būvēs SIA “Getliņi EKO” sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonā “Getliņi”, Stopiņu novadā, otra ar astoņu tūkstošu tonnu jaudu taps Rēzeknes novadā SIA “ALAAS” “Križevņiku” poligonā. Nupat sākusies projektu īstenošanas līgumu slēgšana.
Rīga vilcinās
Viensētnieks, kam dārzā ierīkota lapu un virtuves atlieku komposta kaste, dzīvos kā dzīvojis arī pēc 2021. gada. Atkritumu šķirošanas paradumus nāksies pamainīt daudzdzīvokļu namu iemītniekiem un tiem, kam savā privātmājas zemes gabalā negribas noņemties ar kompostēšanu. Kā notiks bioloģisko atkritumu vākšana, atstāts katras pašvaldības ziņā, kura to būs paredzējusi iepirkumā, saistošajos noteikumos un līgumā ar atkritumu apsaimniekotāju, skaidro R. Vesere.
“Katrā konkrētajā administratīvajā teritorijā jāskatās, kurš no variantiem atbilstošāks iedzīvotāju blīvumam, kā var piebraukt ar auto, kāds ir attiecīgo atkritumu īpatsvars, izvešanas maršruti, kas var būt atšķirīgi. Lai izdomātu un saplānotu risinājumus, līdz 2021. gadam ir pietiekami daudz laika,” viņa norāda.
Skaidrs, ka tik gludi neies, ja jau līdz šim tik daudzas pašvaldības nav spējušas tikt galā ar plastmasas, stikla un papīra šķirošanu. Ko vien vērts ir VARAM ilgstošais cīniņš ar Rīgu, kas rada ap 40% no visiem Latvijas atkritumiem, bet mūsdienām atbilstošas šķirošanas iespējas tā nespēj nodrošināt pat pusei iedzīvotāju. Vēl 2015. gadā tikai 10% no galvaspilsētas atkritumiem bija sašķiroti.
“Rīgu esam uzrunājuši daudz un regulāri. Patlaban viņiem beidzies konkurss par to, kurš apsaimniekos pašvaldību – izvēlētajam apsaimniekotājam jārēķinās ar to, ka būs jāvāc bioloģiskie atkritumi,” skaidro R. Vesere. Neko vairāk par vēstulēm un sarunām ministrija pret Rīgas bezatbildīgo vides politiku gadiem nav uzdrošinājusies uzsākt – vēl viens iepriekš LASA vadītājas pieminētās apņēmības trūkuma piemērs.
Patiesībā visas sarunas par pārstrādātajiem vai nepārstrādātajiem atkritumu apjomiem ir aptuvenas, jo Latvija nevar lepoties ar precīzu šīs jomas uzskaiti. Piemēram, par iedzīvotāju šķirotajiem atkritumiem varot spriest pēc socioloģiskajām aptaujām, kā attīstās cilvēku interese un vēlme šķirot, norāda VARAM pārstāve. Jau pieminētajā EK padomu sarakstā iekļautajā “datu pilnīgošanā” minēti arī tādi darbi kā visu pašvaldību gada atkritumu statistikas publicēšana, skaidri norādot katras pašvaldības pārstrādes rādītājus, un visu problēmu un trūkumu, kas saitīti ar datu vākšanu par komerciālajiem atkritumiem, novēršana. R. Vesere sola, ka nākamgad būs pieejami katras pašvaldības savākto atkritumu rādītāji.
Nodoklis sitīs pa maku
Maksa par atkritumu izvešanu pieaug ar katru gadu, jo valsts palielina dabas resursu nodokli par atkritumu apglabāšanu poligonos. 2020. gadā tas sasniegs 50 eiro par tonnu, attiecīgi palielinot izdevumus par atkritumu sagatavošanu un apglabāšanu no 85 līdz 100 eiro par tonnu.
Patlaban tie ir 40 līdz 50 eiro, jārēķinās, ka pēc pāris gadiem atkritumu izvešanas cena varētu pieaugt divkārt.
Arī EK ziņojumā minētajos padomos pieminēti ekonomiskie stimuli – jānovērtē poligonu nodokļu likmes un atkritumu pieņemšanas tarifi, lai noskaidrotu, vai tie ir tik augsti, ka finansiāli stimulē atkritumu dalītu vākšanu, nevis likvidēšanu, kā arī esot jāatbalsta pašvaldības “maksā, kad izmet” shēmas ieviešanā ar mērķi rosināt mājsaimniecības šķirot atkritumus.
“Jo pakalpojums kļūst dārgāks, jo vairāk iedzīvotāji būs motivēti izdevumus samazināt un meklēt iespējas šķirot – mājās, šķirošanas punktā, laukumā.” Ja iespēju trūkst, viņiem jāvēršas pie atkritumu apsaimniekotāja vai pašvaldības.
Ministru kabineta noteikumi paredz, ka no 2017. gada pilsētās uz katriem 700 iedzīvotājiem jābūt vienam šķiroto atkritumu punktam. Deviņstāvu daudzdzīvokļu namam tāds pienāktos vienam pašam, piecstāvu mājām – pa trim kopā, spriež LASA vadītāja R. Bendere un piebilst, ka šo noteikumu nezina ne tikai ļoti daudzi pilsētnieki, bet arī apsaimniekotāji.
Kuriozs gadījies Rīgā, Ūnijas ielas deviņu stāvu namā, kad pēc vienas daļas iemītnieku lūguma pie mājas novietoja atkritumu šķirošanas konteinerus, taču citiem tie traucēja un viņi ar sūdzībām panāca, lai tos novāc.
“Bet Ministru kabineta noteikumi ir obligāti un neapspriežami, apsaimniekotājam ar iedzīvotājiem vajadzēja tikai vienoties, kurā vietā konteinerus novietot,” norāda R. Bendere. Viņas pieredze ar Ķekavas un Stopiņu iedzīvotājiem rāda, ka svarīgākais nodrošināt skaidri saprotamu un pieejamu atkritumu šķirošanas iespēju, nenogurstoši sabiedrību izglītot un par to informēt, kā arī stingri sekot šķirošanas procesam, un cilvēkiem tā var kļūt par pašsaprotamu ikdienas pienākumu.
Uzziņa
Iedzīvotāju atkritumu šķirošanas paradumi
Latvijā pašlaik atkritumus šķiro 45% iedzīvotāju, 2011. g. – 34%, 2014. g. – 36%.
Kā iemeslu mājsaimniecības atkritumu nešķirošanai 63% aptaujāto norāda, ka tuvumā nav dalītās vākšanas konteineru.
70% aptaujāto atzīst, ka šķirotu atkritumus, ja būtu nodrošināti nepieciešamie apstākļi – dzīvesvietas tuvumā izvietoti dalītās vākšanas konteineri.
Rīgā atkritumu šķirošanas iespējas par labām novērtēja tikai 36% deklarēto iedzīvotāju.
Avots: Tirgus un sabiedriskās domas pētījuma centra SKDS pētījums, 2016. gads.
