EKSPERIMENTA gaita: “jauna diena, gaida kaut kas labs.” 11
Eksperimenta dalībnieks Marats Eglītis
Apņēmies mainīt iepriekšējo dzīves uztveres modeli, izbrīvējot vietu mīlestībai un piedošanai.
Vēlas vairāk vērības pievērst fiziskās veselības problēmu zonai – aknām.
“Esmu ļoti lietišķs cilvēks, kuram garīgi strāvojumi agrāk bija sveši. Darbs ar Visuma matricām manu dzīvi izmainījis līdz pamatiem.
Acīmredzot iepriekš atbildes uz saviem jautājumiem biju meklējis nepareizā virzienā – tiecoties pēc materiālajiem labumiem, paskrējis garām vienkāršai un viegli pieejamai sevis sakārtošanas metodei. Bet manī ir izjūta, ka es to vienmēr esmu zinājis. Kā aizmirsts dzejolis – vienreiz dzirdi un uzreiz atceries. Par matricām nedomāju – es ar tām dzīvoju,” atzīst Marats.
Pirms nepilna gada viņš atgriezās no darba Āfrikas zelta raktuvēs, kur nodarbojās ar kalnrūpniecības iekārtu uzstādīšanu un apkalpošanu. “Biju iedomājies, ka laimei nepieciešams tik daudz naudas, lai pietiek sievai, bērniem, mājai un baltam sunim. Kad tas tika sasniegts, laimīgs tomēr nejutos. Viss bruka – ģimene, attiecības, bizness. Mēģināju no šī dvēseles tukšuma aizmukt, bet mieru neradu pat melnajā kontinentā. Aknas gan sabendēju – pēc inficēšanās ar malāriju dzīvību glābj tikai īpaši niknas antibiotiku kūres, bet tā eiropiešiem tur ikdienišķa kaite.
Pēc atgriešanās Latvijā – vecajā ritmā iekšā. Mans darbs saistīts ar ļoti daudzām lietām, kas jāmenedžē, jāsakārto. Kā acis vaļā, procesors griežas: jābrauc uz turieni, jādara tas un tas. Tur nokavēšu, tur nepaspēšu, tas noteikti kaut ko nebūs izdarījis. Negatīvā programma virsū pat situācijām, kas vēl nav notikušas.”
Marats atzīst: gandrīz grūti noticēt, ka tik īsā laikā – ar šo metodi viņš strādā tikai kopš septembra sākuma – dzīve var tā izmainīties. Tagad pirmā doma pēc pamošanās: jauna diena, jaunas iespējas, es noteikti kaut ko labu iegūšu, kaut ko uzzināšu. “Apsēžos lotosa pozā uz grīdas. Esmu izveidojis ļoti daudz dažādu matricu – vecākiem, bērniem, sev tuvajiem cilvēkiem, veselībai, mieram, harmonijai. Paiet vismaz desmit minūtes, kamēr tās no Visuma palūdzu un izsūtu. Kopš izjutu meditācijas garšu, tā man vajadzīga. Vismaz stunda tā paiet.
Pirmā spilgtā epizode, kur izjutu matricu spēku: meditācijas laikā mesidžs, ka man jāpiezvana tēvam. Viņš dzīvo Amerikā, mums ir ļoti saspringtas attiecības, gandrīz nekontaktējamies. Zvanu, tur neviens neatbild. Bet vakarā tēvs piezvana pats. Sākumā tādās reizēs pārcilāju visus iespējamos variantus, kas rezultāta sasniegšanā matricu līdzdalību izslēgtu, tagad vairs netērēju laiku.
Lai ko daru, galvā matricas. Biežāk lietotās – drošā ceļa un negatīvās enerģijas transformācijas matrica. Agrāk, tiklīdz kāds izšāvās priekšā manai automašīnai, kļuvu vai sarkans no dusmām, gānīju viņu desmit stipros vārdos! Tagad uztveru mierīgi: cilvēkam gadījās. Gandrīz vienmēr uz vajadzīgo vietu laimējas aizbraukt bez sastrēgumiem.
Ļoti mainījies to cilvēku loks, ar kuriem satiekos. Agrāk tie vairāk bija tirgotāji; runas tikai par naudu, biznesu. Tagad uzrodas tādi, kuriem svarīga dzīves jēga. Draudzenei, kura mani saveda kopā ar Mārtiņu, reiz jautāju, kāpēc viņa agrāk man par tādām lietām nestāstīja. Atbilde skanēja, ka cītīgi to darījusi, tikai es neesot dzirdējis. Acīmredzot tā īsti cilvēks spēj atvērties vien tam, kas viņam tajā brīdī patiesi vajadzīgs. Un tad viss izmainās.
Pa šo neilgo laiku esmu nometis četrus kilogramus. Bijusī sieva ilgi lūkojās, tad prasīja, vai lietoju kādu īpašu kosmētiku. Es izskatoties tāds kā pirms divpadsmit gadiem, kad iepazināmies.
Visvairāk iepriecina bērnu novērtējums manai jaunajai dzīvei. Abi puikas – vienam desmit, otram pieci gadi – pārmaiņus dzīvo gan pie mammas, gan manis. Reiz brokastojām un vecākais teica: zini, tēti, pēdējā laikā tu esi kļuvis ļoti rūpīgs. Vārds rūpīgs, šķiet, ietvēra arī to, ka citāds, labāks, iekšēji tīrāks, tāpēc tuvāks viņiem. Iespējams, ka to sajūt pat mūsu baltais suns. Meditācijas laikā dažreiz ienāk istabā, nosēžas cieši līdzās un tā paliek.
Bija interesants gadījums: bērni ieskrien istabā, ierauga mani meditējam, aiziet. Jaunākais prasa, ko tētis tur dara, lielais atbild: sapņo. Nevis – blenž sienā vai snauž.
Vēlāk puikas sāka jautāt, kas ir meditācija, kāpēc to daru un vai viņiem vajadzētu pamēģināt. Pusstundu runājām. Dēli akceptēja to, ka papriekš man pašam jāiemācās visu saprast, tad varēšu sīkāk izskaidrot arī viņiem.”
