Dabas aizsardzība pirmajā vietā 17
“Ja patiešām Latvijā atrastu rūpnieciski izmantojamas krāsaino metālu rūdu iegulas, tad ieguve notiktu šahtās. Bet rūdu atbrīvošanai no balastiežiem būtu nepieciešami arī rūdu bagātināšanas uzņēmumi, kas aizņemtu krietni lielākas platības un kas potenciāli būtu videi draudīgāki nekā pati šahta,” spriež Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta vecākais eksperts Dainis Ozols, “tāpat būtu nepieciešamas platības balastiežu novietošanai. Iespējams, varētu izveidoties arī metalurģijas uzņēmums, kas gan ir ļoti energoietilpīgs, tāpēc visdrīzāk bagātinātās rūdas tiks eksportētas. Iznākumā pie šahtas rastos kaut kas līdzīgs Brocēnu cementa ražotnei un strādnieku pilsētiņai. Bet, iespējams, pat ar kaitīgākiem izmešiem.”
DAP pārstāvis Dainis Ozols uzskata, ka rūdu ieguvei, ja tāda sāktos, jābūt pilnīgi pakārtotai dabas aizsardzības prasībām, izveidojot šahtas un uzņēmumus ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Tāpat būtu jāgādā, lai uzņēmuma un jaunas pilsētiņas izveidē tiktu izmantotas mūsdienu attīrīšanas un apstrādes tehnoloģijas, kas nerada būtisku apdraudējumu videi.
Arī dabas aizsardzības biedrības “Homo ecos” vadītājs Arturs Jansons domā, ka problēmas var radīt izstrādāto iežu glabāšana un no šahtām atsūknēto ūdeņu attīrīšana, tomēr šīs infrastruktūras ietekme nebūs tik būtiska kā atklāto karjeru gadījumos. “Tāpēc šajā gadījumā jāanalizē pavisam citi apstākļi,” saka Arturs Jansons, “pirmkārt, Latvijā nav nepieciešamās kvalifikācijas kalnrūpniecības speciālistu, šī nozare ir naudas ietilpīga, bet ne cilvēku resursus prasoša, tātad šahtās, ja tādas taptu, visticamāk, vietējais darbaspēks nestrādātu. Otrkārt, jājautā, vai iegūtās rūdas tiks pārstrādātas uz vietas vai vestas prom no valsts. Ja vestas prom, tad vienīgais Latvijas ieguvums būs dabas resursu nodoklis no iegūtās rūdas, kas salīdzinājumā ar attīrīta metāla cenu ir ļoti niecīgs. Pārstrādājot uz vietas, būs jārēķinās ar videi ļoti nedraudzīgu, energoietilpīgu un netīru ražotņu attīstību. Pasaules jaunākās ekonomikas attīstības tendences paredz ražošanas pārkārtošanu uz tā saucamo aprites ekonomiku, kurā maksimāli cenšas atkārtoti izmantot materiālus, kas jau vienreiz iegūti no neatjaunojamiem dabas resursiem. Īpaši svarīgi tas ir par cēlmetāliem un retajiem metāliem, kuru ieguve ir dārga, videi kaitīga un parasti koncentrējas jaunattīstības valstīs. Tāpēc Latvijas ceļš būtu vairāk meklēt iespējas ieviest aprites ekonomikas principus, nevis pārvērsties par trešo pasaules valsti videi nedraudzīgu ražotņu un zemes dzīļu ieguves tehnoloģiju izmantošanā.”
