Latvijā varētu būt niķelis, varš, platīns. Kā meklēt un apgūt šīs rūdas? 17
Ietekme vismaz uz 70 līdz 100 gadiem
Par to, ka Latvijas zemes dzīlēs varētu būt atrodamas niķeļa, vara un platīna grupas rūdu atradnes, kuru apgūšana varētu būt liels atspēriens valsts tautsaimniecībai, pēdējos gados tiek spriests diezgan bieži. Pirmoreiz par to ierunājās bijušais Valsts prezidents Andris Bērziņš Kanādas apmeklējuma laikā, tiekoties ar Kanādas ģeoloģijas uzņēmuma “Inventus Mining Corp.” (agrāk – “Ginguro Exploration”) pārstāvjiem, tostarp arī šā uzņēmuma viceprezidentu, mūsu tautieti, ilggadēju ģeologu Andreju Biti, kas pēdējos gados vēlas pievērsties arī dzimtās zemes dzīļu pētīšanai. Pētot agrāk Latvijā veiktajos dziļurbumos iegūto iežu paraugus, kanādiešiem šķiet, ka vērtīgu krāsaino metālu rūdām jābūt. Kanādiešu pūliņi pašlaik gan atduras pret Latvijas likumos ierakstītajām īpašuma tiesībām, valsts pārvaldes ierēdņu neizlēmību un politiķu nespēju izšķirties par valsts ekonomiskās attīstības virzieniem.
Atšķirībā no citām pasaules valstīm Latvijā zemes īpašniekam pieder ne tikai zemes virskārta, bet arī viss, kas ir zem tās un līdz pat zemes asij. Zemes īpašnieks var pieprasīt atlīdzību, kas izpēti sadārdzinātu vai vispār neļautu.
Taču ne mazāk svarīgs ir cits jautājums. Vai krāsaino metālu rūdu atradņu apgūšana nekaitēs dabai? Vai ekonomiskais ieguvums būs tik liels, ka atsvērtu dabai nodarītos zaudējumus?
“Kalnrūpniecība vai plašākā nozīmē iegūstošā rūpniecība nav dabas aizsardzības pasākums, par to nav iemesla šaubīties,” saka Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Lietišķās ģeoloģijas katedras vadītājs profesors Valdis Segliņš, “ieguvi var sākt tikai tad, ja pētījumu rezultāti pārliecinoši liecina gan par rūdu kvalitāti, gan par daudzumu, kas tādējādi nodrošinātu to ieguvi daudzus gadu desmitus, turklāt par konkurētspējīgām cenām.”
Pēc profesora domām, rūdu ieguvei atvēlētā teritorija nenoliedzami tiks dabai zaudēta vismaz uz 70 līdz 100 gadiem, jo tas parasti ir lielu atradņu ekspluatācijai paredzētais laiks.
“Nav vairs 19. gadsimts vai pagājušā gadsimta pirmā puse, kad uzņēmumi ātri meklēja, kā var tikt pie iespējami bagātākām atradnēm, un ātri sāka to apgūšanu. Diemžēl tikpat ātri daudzi uzņēmumi bankrotēja, bet atradnes ar visu izveidoto infrastruktūru un strādnieku ciematiem tika pamestas. Tādu pasaulē ir simtiem un pat tūkstošiem,” saka Valdis Segliņš. Viņaprāt, ja, sākot rūdu ieguvi Latvijā, atkārtotos tas pats, tad šajā teritorijā būs nepieciešami renaturalizācijas pasākumi, lai mazinātu iespējamos videi nodarītos zaudējumus.
“Parasti tie ilgst 20 līdz 25 gadus, savukārt vides atjaunošanās dabiskā ceļā notiek vēl turpmāko 10 līdz 15 gadu laikā. Tāda ir pasaules prakse mūsu platuma grādos,” atzīst Valdis Segliņš.
