“Ko grūtāku par Ezeriņu negribētos!” Intervija ar rakstnieku Andri Akmentiņu 3
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Sarunas ar rakstniekiem, dzejniekiem un citiem vārda māksliniekiem par literatūru un dzīvi katru mēnesi. Un vēl iespēja saņemt vērtīgu dāvanu – jaunāko grāmatu ar paša autora parakstītu vēlējumu. Tikai jāpiedalās konkursā un jāizvēlas pareizās atbildes.
Izkāpis no Ezeriņa kurpēm, rakstnieks Andris Akmentiņš jau atradis citu apavu pāri. Taču atmiņas par laiku, rakstot grāmatu “Meklējot Ezeriņu”, vēl gruzd viņa sirdī un prātā. To jūt sarunā.
Diez kā negribas zīmēties. Atnāk īsziņa, kad aicinu Andri Akmentiņu uz interviju jaunajā žurnāla sadaļā “Rakstnieka autogrāfs”. Tomēr piekrīt, un sarunājamies pāris stundas zūmā, uz Rīgu viņš netiek – automobilis ir noplīsis un gaida jaunu sirdi darbnīcā.
Lai atpūstos no Ezeriņa un samazinātu svaru, ko līdz 106 kilogramiem uzaudzējis, rakstot pa piecpadsmit stundām dienā, šovasar sācis braukt ar riteni. Nosmej, ka Kariņš un valdība viņa vietā to neizdarīs. Tagad prāts aizņemts ar Eduardu Veidenbaumu, no kura atteicies Ezeriņa romāna dēļ. Raksta stāstus “Kalāču” muzeja audiogidam. Tāds karmisks parāds, kas jāatdod.
Cik kilogramu ir nost?
Esmu nobraucis pāri par trim tūkstošiem kilometru un dabūjis nost septiņpadsmit kilogramus, bet nu ar otro mājsēdi tie sāk lekt atpakaļ.
Vai tiešām Ezeriņš bija vainīgs?
Bija. Un aiztaisīja arī sporta zāles. Pēdējos trīs mēnešus pie grāmatas strādāju diennaktīm, kas nebija labi. Vairs nevaru tādus eksperimentus taisīt.
Par ko prātojat, mīdams pedāļus?
Riteņbraukšana iedarbojas tāpat kā veselīgs miegs, kad nav iespējams domāt saspringti, un izlaužas skaistais zemapziņas teikums – līdzīgi kā uzdodot kaut kādus jautājumus pirms gulētiešanas. Un tad nākamajā rītā manas iedomātās figūras ir pārvietojušās un mēģina pateikt ko jaunu un interesantāku.
Esmu ļoti pateicīgs Ezeriņam, kad, nejauši iemetot pirkstu rakstnieku sarakstā, trāpījās viņš, taču ceļojums sanāca garāks un smagāks, nekā gribētos.
Papildus atklāju sev Madonas pusi, no kurienes nāk mana vecāmamma, uzgāju materiālus par vectēva brāli Pēteri Akmentiņu un atradu sirdsdraugu Daces Zvirgzdiņas personā, kas sāka pētīt Ezeriņu astoņdesmitajos gados, un varēju tikt pie viņas materiāliem. Citādi nebūtu izglābies no bedres, ko pats sev biju izracis. Tagad ar Daci turpinām sarakstīties ne tikai par literatūru, bet arī privāti, es rakstu par bērniem, viņa – par mazbērniem, vasarā biju ciemos ar visu saimi. Un tas notiek tagad, kad jauni draugi tik ātri nerodas.
Grāmatas nosaukums “Meklējot Ezeriņu” vedina jautāt – vai atradāt?
Man pašam pirmais romāns “Skolotāji” ar katru gadu šķiet labāks, bet ar “Ezeriņu” notiek pretēji – jo vairāk attālinos, jo kritiskāk sāku vērtēt. Tajā brīdī neko vairs nevarēju uzlabot, jo no sevis biju atdevis visu. Iekšējā sajūta radās tāda, ka ir kaut kādi paņēmieni, kurus uztaustīju, bet jābūt ļoti uzmanīgam, jo tie ir iedarbīgi tikai tad, ja izspiež visu maksimālo. Lai nav tā, ka iekāp “BMW”, nofočējies, bet nepabrauc.
Ezeriņa prozas skola ir tā vērta. Manuprāt, sirdī viņš palika kā dzejnieks, bet par novelistu un rakstnieku padarīja publika, avīzes cīnījās par novelēm, redaktori ap viņu skraidīja, un viņš solīja, jo vajadzēja naudu.
Vai līdzīgi kā Ezeriņš iespaidus pierakstāt piezīmju grāmatiņās?
Viņam nemaz nebija tik daudz to blociņu. Vācot materiālus savam romānam “Pičs Kublenieks”, viņš teica – lūk, šajā grāmatiņā ir trīs gadu darbs! Nu nevarējām mēs Misiņa bibliotēkas Ezeriņa fondos to atrast, viņš nedaudz pārspīlēja, nedaudz pielika aktiermākslu.
Man ir svarīga dzīve un saziņa. Rakstīšanas gaitā un pēc tam man ir bijusi sajūta, ka pirms simt gadiem krogi un baznīcas bija kvalitatīvāks stāstu, sarunu un cilvēcisko domu apmaiņas avots, salīdzinot ar mūsu feisbukiem, instagramiem un visu pārējo. Pilnīgi neparasta vieta, kur vēl notiek dzīvas sarunas, ir Līgatnes lielā pirts, uz kurieni mani aizveda viens vecs līgatnieks. Tur joprojām iet vai visa Līgatne, trešdienās – meitenes, piektdienās – puiši.
Grāmata sākas ar braucienu kuģī, kur novērojat ceļotājus, un man radās aizdomas, ka izmantojat arī reklāmas stiķus, jo daudzi teikumi ir tik pamatīgi kā granītā iekalti ar vērtību pastāvēt pašiem par sevi. Nu, piemēram: “Optimists vienmēr dosies slīcināties uz kuģa priekšgalu, jo tas vērsts nākotnē.”
Ja man kāds pārmet, ka grāmata “nelasās” viegli, jūtos apmierināts. Kas tas vispār ir par kritēriju – grāmata labi lasās! Tas ir tāds patērētāja viedoklis, patērētāji ir jātracina un jāsit viņiem laukā pamati no kājām.
Ezeriņa ievads ir ļoti dokumentāls. Tas ir tas trakākais, ka tekstu uzrakstīju tajā naktī uz kuģa gandrīz viens pret viens, nedaudz pieslīpējot pēc tam. Tajā brīdī sapratu, ka esmu pieslēdzies Ezeriņam un mēģinu rakstīt ar viņa principiem. Tā var rakstīt arī mūsdienās un arī mēģināt pat dzīvot kā viņš, un kaut kādi panākumi būs, un sanāks labs un mūsdienīgs teksts. Parametri ir tādi – nedalīt labos un kreisos, un vēl viens teikums, kas man izkristalizējās, – ja Ezeriņš kādu grib tiesāt, viņš ļauj tam izteikties. Viņš mēdz paironizēt par daudz ko, bet tie iznīcinošākie teksti sanāk, ļaujot tēlam pašam izpausties. Un bija vajadzīga arī iešana pie cilvēkiem un teksta slīpēšana, aizraujoša sižeta meklēšana un pētīšana, kā cilvēki dzīvo un apmainās ar stāstiem mūsdienās.
Man Ezeriņš izkustējās no sastinguma punkta, laukos slīpējot griestus, jo pie datora idejas nenāca. Ir cilvēki, kas var apsēsties un ik dienu rakstīt daudzas lapas, bet man tomēr tā pirmā vīzija nav iegūstama ar prātu.
Kas tie par laukiem?
Pateicoties Ezeriņam un ar lielu manas ģimenes atbalstu, šogad beidzot esmu īstenojis sapni, ka mana paaudze ir atguvusi Akmentiņu dzimtas māju Alūksnē un tagad tā pieder ģimenei. Māju pārdeva astoņdesmitajos gados un sadalīja trīs dzīvokļos, tad pienāca laiks, ka mēs pamazām pa dzīvoklītim dabūjām to atpakaļ.
Ar mērķi pārcelties no Ventspils uz Alūksni?
Kā es smejos, gadiem nākot, ar kapusvētkiem vien nepietiek. Arīdzan velk pie zemes, un man ir arī tālejoši plāni tur kaut ko audzēt, varētu izmēģināt četrdesmit reiz septiņdesmit metros. Pagaidām savā ekstensīvajā saimniecībā audzēju bērzus. Man ir arī daudz vecu ābeļu zaru. Cienījams mērķis būtu no tiem uzvirpot savu šaha figūru komplektu, tāpēc tagad tiek štukots par virpu un virpošanu.
Vai šis laiks nebūtu pelnījis kādu “Mērnieku laiku” vai “Zaļās zemes” vēriena darbu?
Ir tāds ķīniešu lāsts – kaut tu dzīvotu interesantā laikā! Nāk prātā Eduards Liniņš no Latvijas radio – nesen apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, par ko liels prieks, ka mana paaudze arī tik tālu tiek –, kad sazvanījāmies naktī, pirms beidzās maiju kalendārs, viņam bija ļoti skaista atvadu frāze – kolēga, ja maijiem taisnība, pēc neatkarības atgūšanas un mežonīgā kapitālisma sākuma mūža galā vēl noskatīties apokalipsi, vai tas nebūtu bagāts mūžs!
Tā bagātība aug augumā, atceros, man bija jāuzstājas pie Raiņa pieminekļa un jāvada Dzejas dienas 2001. gada 11. septembrī, kur runāju, kā man šķita, kaut ko ļoti svarīgu. Devos atpakaļ uz darbu, redzu televīzijā, ka Ņujorkā brūk dvīņu torņi un pēkšņi mana uzstāšanās “Panorāmai” iet secen. Vairāk aizstāvu domu, ka literatūra ir lēnāks domāšanas veids, jo tviterī un visur kur var ļoti ātri apmainīties diagnozēm un atrast vainīgo.
Vienlaikus rakstniekam šis ir arī ļoti pateicīgs laiks, jo Nacionālās bibliotēkas periodika ir atvērta un visus vecos materiālus var pētīt un lasīt. Vēl ir svarīgi noturēt apkārt cilvēkus, viņu kontaktus, ar kuriem sazināties, tāpēc jāpiestrādā pie attiecībām un saziņas un ne jau tikai ar “čau, čau”. Iespējami arī lieli nobrukumi, kad pēkšņi atklājas, ka cilvēki blakus kļūst sveši un naidīgi.
Mēs ar draugiem runājām, ka ir tāda vilšanās sajūta par daudziem latviešiem, kas nespēj pieņemt saprātīgu lēmumu.
Ir jau tādi, kuriem dzīves mērķis ir kaut ko ieraudzīt un saukt – kļūda, kļūda! Un rakstniekam vajadzētu izprast gan vienu, gan otru pusi, bet es smejos, ka laikam esmu mazāk demokrātisks par šo valsti un man ir grūti sadzīvot ar to, ka cilvēks sāk kaujinieciski pierādīt par vakcināciju pretējo vai cīnās ar mistiskiem nozagtiem pieciem miljardiem veselībā un tamlīdzīgām sazvērestībām. Vienkārši negribas tādiem atrasties tuvumā un ar viņiem kopā strādāt, tāpēc esmu pat aizgājis no projektiem, finansiāli zaudējot.
Vilšanos var atrast daudz kur, arī par to, ka vakcīna tomēr tik labi nedarbojas, kā gribētos. Kad saņēmu otro poti, jautāju pēc trešās, un es to nebiju domājis kā joku. Tāpēc straujus un galējus manevrus labāk nepieļaut. Vajadzētu saprast, ka tas ir milzīgs ugunskurs, kurā šobrīd degam, mūsu vērtības tiek pārbaudītas un apdraudētas. Paralēli vīrusam izveidojusies aukstā kara situācija, tikai šoreiz mēs esam Rietumos.
Vai pašam ir izdevies kādu pierunāt vakcinēties?
Nav izdevies. Laukos, kur parādos, lai atjaunotu “Akmentiņus”, esmu uz izķeršanu – iedomājieties, ierodas puisis, kurš var tikt veikalā, jo viņam ir vakcinācijas sertifikāts! Pērku ķēdes, eļļas un vēl visu kaut ko. Sarunās par kovidu nometnes ir striktas, es pieberu pa argumentam, tomēr negribu viņus zaudēt. Tur ir arī mans bērnības draugs. Viņam vai nu izdosies izsprukt no vīrusa, vai – ne.
Jau iepriekš sarunās esat stāstījis, ka ir padomā romāns par kapusvētkiem.
Gribēju savā mūžā rakstīt tikai vienu romānu par kapusvētkiem. “Skolotāji” un “Ezeriņš” gadījās kā “Dienas Grāmatas” pasūtījums, bez kuriem neuzzinātu, ka varu to uzrakstīt. Redz, tas ir arī lielais projekts ar finansiālu atbalstu un vienlaikus apsolījumu, kas atraisa rokas, jo skaidrs, ka grāmata būs, un tad ir jāeksperimentē, jāizdara kaut kas traks, jo tā nevar būt parasta grāmata.
Par Ezeriņu lielākais kompliments bija, ko teica māsas draudzene, – nu beigās tomēr var just, ka viņš ir mocījies! Tajā brīdī pārņēma pilnīga labsajūta, jo patiesībā es drausmīgi mocījos visu laiku. Ko grūtāku par Ezeriņu negribētos rakstīt.
Gadus četrdesmit astoņus savā mūžā kapusvētkus esmu apmeklējis un pētījis, un man ir ko teikt par tiem. Kapusvētki nav par aiziešanu, bet par satikšanos. Tā ir liela satikšanās.
Par kapusvētkiem izrādi bija iestudējis Jaunais Rīgas teātris.
Man nepatika izrāde, jo nav pareizi jaukt kopā kapusvētkus ar bēru runām, tas ir pilnīgi cits žanrs, vismaz Alūksnes pusē tā ir.
Vai līdzīgi kā Ezeriņš sirdī vairāk esat dzejnieks?
Paralēļu ar Ezeriņu mums ir daudz. Uzrakstu četrus vai piecus dzejoļus gadā un līdzīgi kā prozaiķis lēnām slīpēju. Visvairāk sanāk uzrakstīt, lasot dzeju kopā ar studentiem praktiskās dzejas lekcijās, un šis tas jau paliek. Dzejoļu grāmatai man jāiznāk reizi desmit gados, kas pa ceļam atbirst, nav bijis tā vērts. Šogad vajadzēja iznākt, bet būs pēc gada vai diviem, jo gribas skaidrāku konceptu un vēl jāuzraksta četras lappuses, lai kopā sanāk sešdesmit.
Atceros, intervijā Ausma Kantāne stāstīja, ka Imantam Ziedonim rakstīšanas laikā mājās bija jāvalda mieram un klusumam, viņu traucējis pat Ausmiņas sunītis, kas, nadziņiem skrapstot, skrējis uz darbistabu, tāpēc no kustonīša nācās atvadīties. Kāda jums vajadzīga radošā atmosfēra?
Kad mājās ir dvīņi, klusums nav iespējams, jo viņi ir skaļi. Rakstot “Skolotājus”, mani visvairāk traucēja, kad dzirdēju apsaucam: “Netrokšņojiet!” Lūk, tas tiešām mani traucēja, ka kāds tā var pateikt, jo tā tak ir dzīve!
Kad rakstniekiem, dzejniekiem pašiem vēl ir mazi bērni, viņi mēdz pievērsties arī bērnu literatūrai. Jūs arī?
Ar bērnu dzejas grāmatu ir vēl trakāk, jo zinu, ka būs tikai viena. Lielākā daļa jau radusies tāpēc, ka Inese Zandere ik gadu prasa jaunu dzejoli izlasei “Garā pupa”, un viņai atteikt nevar, tas būtu gluži kā itāļu mafijai…
Diezgan aktīvi rakstīju dvīņu grāmatu – mazus stāstiņus no vecāku viedokļa. Nu, piemēram, dvīņiem jāizvēlas vārdi tā, lai būtu saspēle kā Raimonds un Pauls. Man ir Edgars un Bruno, kur nav nekādas saspēles, jo viens jau piedzimstot izskatījās pēc Bruno, lai gan bija izdomāts cits vārds. Zvanu savai mammai un saku, kā sauksim. Kas tas par vārdu! Un, kad viņa paņem mazdēlu rokā, dzirdu – vai, Bruno! Kurš teicis, ka dvīņu vecāki nevar izgulēties? Es mierīgi un labi izguļos mašīnā pie sarkanās gaismas, “Rimi” pie kases, kad gaidu rindā… Nu šādā garā man ir tās rindas. Izdošu vai pabeigšu to uz dēlu pilngadību, lai skolā nevar ķircināt, kas par viņiem sarakstīts. Neesmu pārliecināts, ka to noteikti vajag izdot. Savā daiļradē neuzvedos kā reklāmists, lai tikai nopelnītu naudu.
Ko puikas saka par grāmatu?
Bruno man aizliedz izmantot viņa idejas, jo tās ir vērtas miljonu, bet es izstāstīšot tālāk. Saku, kā gan citi uzzinās par tavām idejām, ja tu pats neraksti? Ā, nu tad vari ņemt.
Konkurss
“Ezeriņš un Akmentiņš”
Balvās trīs grāmatas “Meklējot Ezeriņu” ar autora Andra Akmentiņa personīgu veltījumu un parakstu
Atbildes sūtiet (varianti):
• pa pastu vēstulē – “Mājas Viesa” konkursam, Toma ielā 4, Rīgā, LV-1003;
• pa e-pastu [email protected];
• “WhatsApp” īsziņā pa tālruni 29107084;
• “Mājas Viesa” “Facebook” lapas ziņojumā;
Atbildes gaidām līdz 26. novembrim (ieskaitot). Balvas sūtījumā vai personīgi saņem trīs pareizu atbilžu autori.
• Cik dzejoļu grāmatu Jānim Ezeriņam iznāca dzīves laikā?
A. Trīs B. Viena C. Neviena
• Kādā amatā J. Ezeriņš strādāja Saikavā?
A. Pērmindera B. Skolotāja C. Skolas pārziņa
• Kas bija J. Ezeriņa vaļasprieks?
A. Šahs B. Teniss C. Pasjanss
• Kuras no šīm grāmatām ir J. Ezeriņa tulkotas?
A. A. Dimā (dēls) “Kamēliju dāma”
B. O. Vailda “Doriana Greja ģīmetne”
C. J. V. Gētes “Fausts”
• Kuru kukaini vienā no novelēm J. Ezeriņš izvēlējās par centrālo tēlu?
A. Skudru B. Biti C. Blusu
