“Ko gan cilvēki nav darījuši un no kā atteikušies mīlestības vārdā!” Saruna ar komponistu Rihardu Dubru 0
Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” 8. un 9. novembrī pasaules pirmizrādi piedzīvos pasaulē pieprasītā latviešu komponista Riharda Dubras pirmā opera “Suitu sāga”. Tā ir pirmā opera, kas tapusi pēc Liepājas ierosinājuma.
Liepāja var lepoties ar dziļām un senām attiecībām ar operas žanru. Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons mīlēja operu un nereti ar savu opertrupu viesojās hercogistes galvenajā ostas pilsētā ar izrādēm. Hercoga galma kapelmeistara Franca Ādama Feihtnera 1784. gadā sacerētā opera “Kīrs un Kasandana” pasaules pirmizrādi piedzīvoja tieši Liepājā.
20. gadsimtā Liepāja lepojās ar savu opernamu, šeit savulaik iestudēti Eiropas vadošo skaņražu opusi drīz pēc to tapšanas un šajā namā karjeru sākuši daudzi ievērojami operdziedātāji. 1960. gadā tieši Liepājā notiek Jāņa Ķepīša operas “Minhauzena precības” pasaules pirmizrāde.
Mūsu gadsimta sākumā Liepājas Simfoniskais orķestris saņēmis prestižo Lielo mūzikas balvu par Mocarta operas “Bēgšana no serāla” iestudējumu Liepājas teātrī Imanta Rešņa vadībā.
Operas sižeta pamatā ir vēsturiski notikumi Kurzemē pirms četrsimt gadiem. Tas ir stāsts par Alšvangas valdniekiem Johanu un Barbaru. Barons Johans Ulrihs fon Šverins, savulaik, dzīvojot Viļņā un kalpojot Polijas karaspēkā par virsnieku (bijis karaļa kavalērijas eskadrona komandieris), galma ballē iepazinās ar skaisto polieti Barbaru Konarsku.
Abu mīlas stāsts un ar to saistītie satricinājumi Kurzemes hercogistes valdošajās aprindās 17. gadsimta pirmajā pusē arī veido operas “Suitu sāga” dramaturģisko asi. Tas ir stāsts par mīlestību, ziedošanos, un uzticību līdz nāvei.
– Pirmā opera mūžā – tas laikam komponistam ir ļoti nozīmīgs radošās dzīves brīdis?
Rihards Dubra: – Spēt uzrakstīt operu ir bijis mans mazais sapnītis, kas nācis līdzi vai mūžā garumā. Tagad tas piepildījies, kaut arī viss process šoreiz nebūt nebija viegls, bet gan smags un grūts kā dažādu ārēju, tā arī objektīvu iemeslu dēļ.
Man patīk vēsturiskas lietas, mītiski stāsti, bet kaut ko tādu lasot, skatoties filmu vai teātra izrādi, esmu tajā visā it kā iekšā, it kā pats tur darbotos.
Tādēļ, piemēram, neskatos destruktīvas filmas, tās mani iekšēji grauj. Tagad lasot gan senos notikumus, gan savijumu operas libretā, visu laiku jutos it kā notikumu vidū, izdzīvoju pirms gadsimtiem notikušo skaisto un reizē traģisko mīlas stāstu. Tas viss no man prasīja daudz spēka, bet Ppie rezultāta, kaut ar pūlēm, esmu nonācis. Un es ļoti vēlētos cerēt, ka arī klausītāji spēs sajust operā ievītās emocijas un mīlestību.
– Kura no latviešu oriģināloperām uz jums atstājusi visdziļāko iespaidu?
– Bērnībā mani aizveda uz Marģera Zariņa operu “Svētā Maurīcija brīnumdarbi”. Tā bija komiskā opera un vienīgais, ko atceros, ka varēju ļoti izsmieties. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šis darbs būtu atstājis uz mani būtisku iespaidu.
Rakstot “Suitu sāgu”, man nebija vēlēšanās balstīties kādās latviešu operas tradīcijās – cik tad latviešiem vispār to oriģināloperu ir!
Diezgan daudz klausos pasaules opermūziku, tas ir viens no žanriem, kas man patīk, esmu lietas kursā par pasaulē šajā mākslā notiekošo, un ļoti sekoju līdzi jaunajiem operdziedātājiem.
Mani iespaido itāļu opera, tas pats Verdi, lai arī dažs rauktu degunu, saucot skaņraža mūziku par pārāk vienkāršu.
– Nu jā, operas virsotne taču skaitās Vāgners.
– Tas ir cits virziens, tā ir simfonizēta opera, bet man Verdi, arī Pučini patīk labāk. Ja pavisam godīgi, vistuvāks man ir baroks, Hendelis ar visām savām simtpiecdesmit operām fascinē ar skaistu mūziku un ārijām, kas nemaz nav viegli izdziedamas.
Mans pēdējā laika atklājums ir franču komponists Ramo, arī baroka pārstāvis, bet jau augstākā pakāpē.
Sev viņu atklāju pēdējā pusgadā, parādoties fantastiskai jauno operdziedātāju paaudzei Francijā.
Acīmredzot Parīzes konservatorijā ir kāds brīnišķīgs pedagogs, jo viens aiz otra uzplaiksnī absolūti ģeniāli talanti, kuru sniegums mani sajūsmina. Un caur viņiem esmu sev atklājis arī franču komponistu Ramo.
– Jūsu saknes ir arī Kurzemes pusē. Vai tas kādā ziņā ietekmējis operas “Suitu sāga” garu?
– Vecvecmāmiņa no mātes puses nāk no Kurzemes novada. Kurzemes ome bija tā, kura mani bērnībā audzināja. No tēva puses visi latgalieši, tādēļ tādā dzīslās plūstošu asiņu līmenī manī it kā karoja divas personības.
Bet kopš nu jau ceturto gadu strādāju Ventspilī (Rihards Dubra pasniedz harmoniju Ventspils mūzikas skolā – V. K.) ilglaicīgā atrašanās dziļi Kurzemē laiku pa laikam atsauc bērnības atmiņas, aizmirstus mātes izrunātus vārdus.
Mana Kurzemes ome ar savu vīru bija pamatīgi 19. gadsimta cilvēki, tāpēc saku, ka man ir 19. gadsimta audzināšana, kur ļoti ievēroja tradīcijas.
Kaut lauku ļaudis, vecvecvecāki cienīja etiķeti un pieklājību, ko audzināja bērnos, viņiem piemita arī zināms šerpums, kas brīžiem ir arī manī un ko atļaujos izmantot cīnoties, piemēram, par to, lai manis operā uzrakstītais atbilstoši skanētu arī dziedātāju, orķestra un kora izpildījumā.
– Vai, rakstot operu, jutāt vajadzību aplūkot tās norises vietas?
– Biju Alsungā, izstaigāju vietas, kur varētu būt risinājušies libretā aprakstītie notikumi – gan Alsungas pils pagalmus – pati pils ir diezgan bēdīgā stāvoklī – ezeru, par kuru operā dzied, tam blakus pili, uzkalnu, kas kopš seniem laikiem bijusi pagānu svētvieta.
Turpat blakus baznīca, kur Johans, viņa māte un jaunā poļu meitene Barbara apbedīti. Biju Alsungas muzejā, kur man izrādīja visus suitu tautastērpus ar gauži smalkiem nosaukumiem katram drēbes gabaliņam.
Leģenda vēsta, ka jaunais grāfs Johans, izceļojies pa pasauli, padzīvojis Francijas karaļa galmā, redzējis, cik viss tur skaisti un krāšņi, atgriezies Latvijā un kļuvis par Alsungas grāfu, pasūtījis krāšņus audumus no Francijas un ietērpis tajos visus savus ļaudis, turklāt atšķirīgi, lai tie gluži nelīdzinātos cits citam.
– Nepiepildītai mīlestībai mēdz būt dažādi šķēršļi – dzimtu naids ar sen aizmirstu iemeslu, piederība dažādām kastām un sociāliem slāņiem. Kas stāv ceļā operas “Suitu sāga” varoņu Johana un Barbaras mīlestībai?
– Formāli – piederība atšķirīgām konfesijām. Operas darbība notiek tūlīt pēc reformācijas. Visa Šverinu dzimta pārgājusi luterticībā, bet jaunā grāfa Johana iemīļotā meitene Barbara ir katoļticīga un viņas tēva noteikums –ja Šverinu dēls grib meiteni precēt, viņam jāpāriet atpakaļ pie Romas.
Bet jaunā grāfa pāriešana atpakaļ katoļticībā faktiski nebūtu šķērslis laulībām, ja vien bariņš citu muižnieku neizdomātu, ka šo apstākli var izmantot savtīgos nolūkos. Tā bija tikpat pretīga politika kā mūsdienās ik uz soļa redzamā.
Patiesībā tā pat nav politika, bet gan mantkārība, nenormāla vēlēšanās kļūt vēl bagātākam.
Un, lūk, rodas nožēlojama ideja – sakūdīsim pret jauno grāfu viņa veco tēvu, kurš, godīgs cilvēks būdams, – un bruņiniekam viņa dotais vārds, šajā gadījumā uzticība luterticībai, nebija nekāds nieks kā mūsdienas – dusmās padzīs dēlu. Un, kad vecais grāfs, palicis bez mantinieka, aizies viņsaulē, pēc viņa nāves varēs sagrābt zemes, mantu… Bet šie zemiskie nodomi īsti nepiepildās.
– Tomēr toreizējie notikumi liek aizdomāties par vēl vienu lietu. Opera sākas ar mirkli, kad jaunais grāfs Johans pārrodas Alsungas pilī, paziņo, ka ir iemīlējies, ka viņam izvirzīti noteikumi – atteikties no luterticības un atgriezties pie Romas – un viņš tam jau piekritis. Ja otram liek otram atteikties no savas ticības, no savas pārliecības, pasaules uzskata – vai tā ir mīlestība?
– Bet protams! Ja palūkojamies pasaules vēsturē, ko gan cilvēki nav darījuši un no kā atteikušies mīlestības vārdā! Pat slepkavojuši…
Pasaules literatūrā ir milzum daudz stāstu par izcilām personībām, par mūziķu un režisoru laulātajiem draugiem, kuri no sava talanta attīstības iespējas atteikušies dzīvesbiedra labā. Un pārsvarā gadījumu tas vienmēr bijis tā vērts. Mīlestībai ir tāds spēks, kāda ļaunumam nav.
Bet tracis jau saceļas par to, ka jaunais grāfs, atsakoties no luterticības, ir atļāvies lauzt ierasto, pieņemto tradīciju, kāda valdījusi līdz šim.
Nevajag jaukt laicīgo un ticības faktu.
Traci jau netaisa baznīca, Dievs, eņģeļi, traci taisa cilvēki, kuriem pēkšņi pasaka ko absolūti negaidītu.
Mums visapkārt tā notiek – ir kaudzēm pieņemtu tradīciju, ko uzskatām par negrozāmām, bet tad nāk viens cilvēkiem un tās pārkāpj. Un, lūk, iemesls tracim. Bet pēc pārdesmit gadiem jaunievedums varbūt šķitīs pašsaprotams.
Ar ticību tam nav nekāda sakara, tas ir vārds, aizsegs ko izmanto politiskām spēlēm. Cilvēku spēlēm. Arī senos laikos ticību izmantoja kā saukli, un tie, kas nāca ar uguni un zobenu, bija visādi pasaulē savākti draņķi un padibenes, nevis ticīgi cilvēki.
– Kādas ir jūsu attiecības ar ticību?
– Esmu katolis. No tēva puses, kur visi latgaļi, ir katoļi, no mātes puses luterāņi. Nekad neesmu redzējis nevienu pretrunu. Kā mazs bērns pie rokas vienai vecmammai Ziemassvētkos devos uz luterāņu baznīcu, otra veda uz katoļu.
Un tik labi, kā konfesijas sadzīvo Latvijā, tik draudzīgi tās nesaprotas nekur Eiropā.
Esmu pietiekami daudz bijis pasaulē un redzējis, kādi kašķi, piemēram, notiek Vācijā. Un iemesls ir pavisam vienkāršs – Vācijā baznīca nosacīti saistīta ar valsti un visiem jāmaksā baznīcas nodoklis. Bet, kur iesaistīta nauda, tur cilvēks ir vājš.
– Alsungas pusē tiku dzirdējusi, ka mācītājs no kanceles nosodījis cilvēkus, kuri vēlējušies iet ķekatās.
– To gan man grūti iedomāties, ka, piemēram, priesteris Bezdelīga, kas rakstījis operai libretu, ko tādu būtu varējis teikt. Viņš pats saistīts tautas tradīcijās, kuras ļoti labi pārzina. Cik zinu, Alsungā līdzīgi kā Latgalē kopj maija dziedājumus, muzicē ārā pie krustiem, dzied, spēlē dūdas…
– Vai, rakstot operu, domājāt par izpildītājiem?
– Johana tēva jeb Jēkaba fon Šverina loma tika radīta īpaši Rinalda Kandalinceva balsij, viņa reti skaistajam paaugstinātajam baritonam. Barbaras, jaunās poļu meitenes loma veidota tieši Ilzes Grēveles-Skaraines balsij.
Jau no paša sākuma man bija pilnīgi skaidrs, ka Māte būs Laura Grecka. Dažādu apstākļu dēļ galvenā varoņa jaunā grāfa Johana lomā Juris Vizbulis dabūja ielēkt pēdējā brīdī, bet viņš cīnās kā varonis, jo tā ir grūta loma – visu laiku uz skatuves, izņemot piekto ainu, kur viņu uznes noindētu, mirušu.
Kā jokojot saka – neviena kārtīga opera bez līķiem neiztiek.
Ja nopietni, tieši izskaņā ir sāgas un manas operas būtiskākais vēstījums, dzīves apliecinājums. Ieraugot vīru mirušu, viņa sieva Barbara, protams, pirmajā mirklī nobāl, bet tad apņēmībā saka – kamēr vien būšu dzīva, es turpināšu vīra iesākto.
Un, kā vēsta leģenda, viņas laikā Alšvanga tiešām dzīvojusi pārticīcīgi.
Domas
Operas solists Juris Vizbulis: Gatavojoties operai “Suitu sāga”, mani pārņem satraukums un vienlaikus pagodinājums atveidot Johana Ulriha fon Šverina lomu. Pats esmu dzimis suits, un manī rit suitu asinis, līdz ar to tā ir dubultliela atbildība un reizē pat kaut kas svēts
Šī opera mani uzrunā ar skaisto muzikālo valodu. Esmu katolis un nāku no Alsungas – katoļu salas Kurzemē. Opera ir skaists, vēsturisks stāsts par lielu mīlestību, kas vienoja Johanu un Barbaru. Stāsts, kas ir cienīgs būt iekļauts pasaules skaistāko mīlestības stāstu galerijā.
Aizbraucot uz dzimto pusi, jūtos kā citā gadsimtā un citā laikmetā. Kad bērnībā man stāstīja par Johanu un Barbaru, vienmēr iekšēji domāju, kādi viņi ir? Un šobrīd varu šo stāstu izdzīvot un izstāstīt. Man šķiet, tas būs atklājums arī daudziem suitiem…
Esmu dzimis šajā vietā, ganījis govis, darījis visus lauku darbus, skrējis basām kājām pa šīm vietām, kur Barbara ar Johanu staigājuši, un
šī loma ir liela, skaista iegrimšana manā suitu identitātē.
Suiti visu laiku piedzīvojuši grūtības, saglabājot savas kultūrtelpas īpatnējo noskaņu, un šī īpatnība ļoti saistīta ar reliģiju, jo Alsungā ir plaukstoša katoļticība. Šobrīd pašu suitu vidū nav vienprātības starp katoļticībai piederīgiem un cilvēkiem ārpus konfesijām.
Diriģents Māris Sirmais: Operas būtiska vērtība, ka latviešu komponists raksta par Latvijā piedzīvotiem vēsturiskiem notikumiem. Operā attēlotie mīlestības pinumi balstīti īstos vēsturiskos notikumos, kas arī man bija jaunatklājums.
Otrkārt, pirmoreiz LSO nolaidīsies “Liepājas dzintara” orķestra bedrē, tādējādi jaunā ampluā testēsim koncertzāli. Kurzemnieki, kuri līdz šim cieņā bija ar unikālo suitu kultūrtelpu un tās tradīcijām, nu varēs lepoties ar viņiem uzrakstītu operu.
Bet visa šī darba panākumu atslēga ir Riharda Dubras mūzika. Runājot par latviešu mūzikas autoriem, ir kaut kādas kvalitātes, kas piederošas tikai un vienīgi Rihardam Dubram. Un šim savam ceļam viņš palicis uzticīgs.
Ar mūziku kaut vai profesionālas kritikas līmenī saistītiem cilvēkiem ir zināms dzirdējums, kā skan Rihards. Un tā viņš skan arī šajā operā. Rihards Dubra nav zaudējis savu lielisko talantu, kas nepiemīt lielai daļai latviešu komponistu, radīt pārpasaulīgas kulminācijas.
Koristu pirmās atsauksmes skanēja – bijām iedomājušies, ka opera būs kaut kas tautas folkoperas stilā, bet esam pilnīgā šokā – šajā operā ir tik daudz dramatisma, smeldzes, sāpju.
Mūzika šķīsta, attīra, tā ir nesamākslota, tajā saklausāmas gregoriāniskas un barokālas atsauksmes,
lielo pasaules operas komponistu vēriens un māksla panākt jaudīgas muzikālas līnijas.
Nezinu, vai kādu tēmu pēc tam varēs dungot, taču varēs baudīt pēcgaršu, sajūtas, epizodes, lauskas, frāžu nianses, kas iegulsies cilvēku prātos varbūt jau pēc pirmā cēliena.
UZZIŅA
Johanu Ulrihu fon Šverinu atveidos Latvijā un pasaulē pazīstamais dziedātājs Juris Vizbulis. Pārējās lomās Latvijas Nacionālās operas solisti Ilze Grēvele–Skaraine, Rihards Mačanovskis, Laura Grecka, Rinalds Kandalincevs un citi.
Libreta autors ir kādreizējais Alsungas prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga, režisore Indra Roga.
Piedalīsies Liepājas Simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, pie operas diriģenta pults tā mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais.
Mākslinieciskajā komandā ietilpst gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks “–8”, kustību māksliniece Katrīna Albuže, kā arī stila un kostīmu autore, modes dizainere Dace Dēliņa–Lipska, kas pēdējos gados plašu atpazīstamību guvusi ar suitu sievu gleznu sēriju “Saucējas”.
