Ko es sapratu, kad 26 gadu vecumā piedzīvoju insultu 0
Lasot norādījumus, kā palīdzēt tiem, kurus piemeklējis insults, mēs nopietni nedomājam, ka tas varētu notikt ar mums. Varbūt kādreiz, pēc daudziem gadiem… Jaunajam uzņēmējam Džonasam Kofleram insults bija šoks, bet tikai pēc tā viņš pa īstam atklāja un apzinājās visus pilnvērtīgas dzīves aspektus.
Pēc universitātes beigšanas es laiku pavadīju no vienas biroja “haltūras” līdz otrai, bet ilgojos pēc kā vairāk. Bija 2000. gads – digitālo tehnoloģiju laikmeta uzplaukums. Es nolēmu izmēģināt sevi šajā jomā, un drīz pēc darba intervijas mani pieņēma par tiešsaistes izglītības uzņēmuma štata darbinieku.
Katra diena darbā nesa jaunas sajūtas. Septiņpadsmit krāsās izkrāsotajā birojā bija aromātiskas sveces, intelektuālās spēles un jogas bumbas. Katra nedēļa saistījās ar jauniem iedvesmojošiem projektiem, interesantiem uzdevumiem, iepazīšanos ar jaunajām tehnoloģijām. Un pats galvenais – komunikācija ar talantīgu, gudru un entuziasma pilnu kolēģu komandu.
Manī mutuļoja ambīcijas. Es pārdzīvoju atlaišanas vilni un ātri kāpu pa karjeras kāpnēm. Pēc dažiem mēnešiem es jau vadīju attīstības nodaļu. Manā pakļautībā bija dizaineri, programmētāji, producenti, pārdevēji un rakstnieki.
Es pavadīju darbā 70 stundas nedēļā – un vēl vairāk, ja tuvojās kāds termiņš. Bieži vien es biju pirmais, kurš ieradās birojā, bet pametu to pēdējais. Atdodot sevi visu darbam, es biju tik laimīgs kā nekad.
Lai būtu labā formā, es pakļāvu sevi paša izdomātiem pārbaudījumiem piemēram, daudz dzēru kafiju un gulēju pa brītiņam dienas laikā, tā vietā, lai pilnvērtīgi gulētu visu nakti. Man bija 26 gadi, un es jutos neievainojams. Es domāju, ka varētu izturēt jebkādu spriedzi. Mani neuztrauca ne periodiskās galvassāpes, ne migla acu priekšā, ne nespēks.
Kādā vasaras rītā es ierados birojā un jutu nelielu raustīšanos labajā acī un nejutīgas rokas. Es domāju: sīkums, tikai rīta reibonis. Pēc kāda laika es uzstājos prezentācijā mūsu grupas sanāksmē. Pēc tās pie manis pienāca kolēģis un teica, ka es runāju savādi: daži no maniem vārdiem nebija saprotami.
Nākamais, ko es atceros – kāds man teica: “Tev ir insults. Jāveic rūpīga pārbaude – vai tu saproti? ”
Es sapratu: man vēl nav 30 gadi, bet manas smadzenes jau ir bojātas. Es nevarēju palūgt pēc ārsta vai medmāsas, jo nevarēju savu domu noformulēt. Vārdi jaucās manā galvā, bet es nevarēju tos izteikt. Manas rokas joprojām mani neklausīja. Es nevarēju uzrakstīt savu vārdu datora ekrānā, jo neatcerējos, kā to raksta.
Kad atstāju slimnīcu, šoferis jautāja, kur mani aizvest. Es nevarēju atcerēties ielas nosaukumu, kurā dzīvoju. Man bija jāparāda viņam dokumenti par izrakstīšanu, kurā norādīta adrese. Kad nokļuvu mājās, ilgi gulēju.
Šodien pārslodze darbā ir kļuvusi par parastu parādību: tā visi strādā. Mēs nedomājam, ka nākt uz darbu deviņos no rīta un aiziet vakarā deviņos – ir nenormāli. Mums šķiet, ka jāstrādā uz spēju robežas, pretējā gadījumā mūs apdzīs. Tikai tā var “izsisties cilvēkos”. Mana pieredze parādīja, cik bīstami ir dzīvot ar šādu matricu galvā.
Es neiedomājos, ka man varētu būt insults. Es taču biju tik jauns! Bet kopš tā laika es zinu, ka tas piemeklē jauniešus arvien biežāk. Ārsts man tieši nepateica, ka cēlonis bija pārslodze, taču lika saprast, ka stresam, pārpūlei un spēku izsīkumam varētu būt nozīme.
Pēc iznākšanas no slimnīcas es jutos bezpalīdzīgs un pazemots. Mana neuzvaramības aura pazuda uz visiem laikiem. Bet pamazām man kļuva labāk. Katru vakaru es trenējos lasīt sarežģītus vārdus no otra gala, risināju grūtus matemātikas uzdevumus, darbojos, lai atgūtu aizmirstās prasmes un zaudētās zināšanas.
Pateicoties kolēģu atbalstam, es atgriezos darbā. Bet tagad mans ritms līdzinājās nevis sprinta skrējienam, bet bruņurupuču solim. Es atradu laiku pārtraukumiem un pārdomām – un mans darbs, bet līdz ar to visa mana dzīve, kļuva bagātīgāka.
Insulta dēļ man bija jāpārskata savas profesionālās prioritātes. Atklāju daudzas jaunas iespējas – no grāmatu rakstīšanas līdz konsultēšanai. Es sapratu, cik svarīgi ir saprātīgi plānot un iemācījos atteikties no pārmērīgām saistībām.
Es sāku veidot savu dzīvi pēc grafika. Es iekļāvu tajā visu: savus darba pienākumus, fiziskos vingrinājumus, pastaigas, tikšanās un pat miegu un daru to līdz šai dienai. Katru dienu es piešķiru sev stundu pārdomām: parasti četros vai piecos pēcpusdienā. Es eju pastaigāties ar sievu, elpoju, smaidu, meditēju, sasveicinos ar nepazīstamiem cilvēkiem, es rakstu dienasgrāmatā vai zīmēju.
Pat tagad, kad es vadu vairākus uzņēmumus un bieži ceļoju, es atrodu laiku, lai atslēgtos no ar darbu saistītas informācijas un ienirtu tajā pasaulē, kurā atrodas man pa īstam svarīgas lietas: laiks radošam darbam, daba, cilvēki, kurus es mīlu. Uz karjeru es raugos kā uz virkni svarīgu projektu, no kuriem neviens nepaņem visu manu uzmanību un nepakļauj sev visu manu dzīvi.
Ja mēs vēlamies vairāk, mums jāatdod vairāk. Bet tajā pašā laikā ir svarīgi saprast, no kā mēs esam gatavi un no kā neesam gatavi šai procesā atteikties. Ir lieliski būt ambicioziem, taču mums jāmācās ieklausīties ķermeņa signālos un, ja nepieciešams, spert soli atpakaļ un palēnināt tempu.
Autors – Jonas Koffler – mediju konsultants, producents un rakstnieks. Viens no grāmatas “Hustle: The Power to Charge Your Life with Money, Meaning, and Momentum” autoriem.
Avots: psychologies.ru
