Ko es iemācījos, būdama tuvu nāvei. Sievietes pieredzes stāsts 0
Kāda Lielbritānijas iedzīvotāja Hanna Satona savā blogā dalās ar izjūtām pēdējā gada laikā pēc teju liktenīga notikuma – pēc operācijas nezināmu iemeslu un neviena vainas dēļ viņai izveidojās dziļa vēnu tromboze, kas izraisīja plaušu emboliju.
“Intensīvās terapijas nodaļas ārsti bez aplinkiem man pateica, ka tas ir dzīvībai bīstami. Kā mēs visi, bieži biju domājusi par nāvi, bet nekad nebiju paskatījusies tai acīs,” par savu pieredzi blogā “mylifewithnofilter.com” raksta vārdā Hanna Satona. Tālāk citējam viņas ierakstu.
Tātad – kā tu jūties, kad tev saka, ka vari neizdzīvot? Jutos diezgan mierīga (iespējams, palīdzēja lielās morfija devas), bet mani pārņēma sirdi plosošas skumjas, ka būs jāatstāj cilvēki, kurus mīlu visvairāk par visu pasaulē – it īpaši abas lieliskās meitas. Es nedomāju par tiem, kas mani sāpinājuši, likuši vilties un sarūgtinājuši vai to, ka es būtu varējusi būt bagātāka vai tievāka, dzīvot savu dzīvi pilnvērtīgāk – vienkārši zināju, ka vēl neesmu gatava atstāt šo vietu, ko mēs saucam par Zemi.
Dzīvē man ir bijušas divas dziļas garīgās pieredzes. Pirmā bija tad, kad mana atkarība no alkohola sasniedza kulmināciju – tad es nokritu ceļos Honkongas pludmalē un lūdzu Dievu (manā izpratnē), lai viņš izbeigtu sāpes, ko jutu, un palīdzētu man pārtraukt dzeršanu.
Otrā pieredze bija slimnīcas kapelā. Pirmajā dienā, kad varēju staigāt, es aizgāju uz kapelu un sēdēju tur šķietami stundām ilgi. Kapelā bija ierakstu grāmata, kurā tuvinieki bija uzrakstījuši par saviem mīļajiem, ko bija zaudējuši. Es prātoju, kādēļ man tas tika aiztaupīts, ja reiz ir tik daudz cilvēku, kas to pelnījuši vairāk nekā es? Tas noteikti padarīja mani par labāku cilvēku.
Šajā laikā un turpmākajos atveseļošanās mēnešos secināju, ka būtībā cilvēki ir labi. Labestība un rūpes, kādu man izrādīja visi, paliks manā atmiņā uz visiem laikiem.
Ja varētu saglabāt šo sajūtu, kad biju tuvu nāvei, varētu nopelnīt miljonus (un, vēl svarīgāk, atrast dzīves jēgu). Saskatīju labo it visā un biju pateicīga, ka esmu dzīva. Bet tas diemžēl neturpinājās. Pēc dažiem mēnešiem, kad rupjš taksometra vadītājs man veltīja aizvainojošas piezīmes, mani sāka aizvainot tādi sīkumi kā, piemēram, tas, ka neviens, izņemot mani, neuztraucas par to, vai virtuves grīda ir tīra utt.
Bet vairākas atziņas ir iesakņojušās manī: ja tev nav taisnība, atvainojies un veic labojumus. Un dzīve ir pārāk īsa, lai turētu sevī aizvainojumus – piedod un virzies tālāk, jo aizvainojums tikai sāpinās tevi. Bet ir pareizi doties prom no nepatīkamiem cilvēkiem vai situācijām un tāpēc nejusties slikti.
Centies darīt visu iespējamo, lai būtu labs un laipns cilvēks, kurš netiesā citus. Mums visi dzīvē par kaut ko cīnāmies – tāpēc atceries: “Vai tas ir jāsaka? Vai tas ir jāsaka tagad? Vai tas ir jāsaka man?” Tava dzīve var nebūt perfekta (un dažkārt var būt ļoti grūta), bet centies un atrodi sevī pateicību par mazām lietām. Kad dzīve ir smaga, atceries, ka arī tas pāries.
Es vienmēr domāju, ka nākamais darbs, nākamais vīrietis, nākamais mājoklis, nākamā valsts atnesīs man laimi. Taču tā nenotika. Tas nemainījās, lai kur es dotos. Citiem vārdiem sakot, mēs paņemam savas problēmas līdzi. Sāc ar sevi un pārējais sekos.
Izbaudi ceļojumu tā vietā, lai allaž koncentrētos uz nākamo lietu, kas, pēc tavām domām, atnesīs tev laimi.
Mēs domājam, ka dzīve ir ceļojums ar nopietnu galamērķi – veiksmi, naudu, slavu, taču patiesībā mēs to pārprotam – dzīve ir kā mūzika, mums ir jādzied un jādejo, kamēr tā skan.
Un, šķiet, vissvarīgākais ir būt labam un laipnam pret cilvēkiem, kas jūs mīl un kurus mīlat jūs. Varbūt mums ir dota tikai šī dzīve, lai pavadītu to ar šiem konkrētajiem cilvēkiem.
Avots: HuffingtonPost
