Ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriež un ko ne? Skaidro tiesnese Ineta Ziemele 0
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), izskatot advokātu iesniegto prasību “Čalovskis pret Latviju”, pagaidām ir apturējusi aizdomās par kibernoziegumiem turamā Denisa Čalovska izdošanu ASV. “Latvijas Avīzes” lasītāji izrādījuši lielu interesi par šo notikumu. Skaidrs, ka vislabāk tiesas lēmumu spēj izskaidrot ECT tiesnese Ineta Ziemele. Tiesnesi izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.
V. Krustiņš: – Mūsu lasītāji ir uztraukušies. Piemēram, Ginta Ķeruka Vidrižos “Latvijas Avīzei” raksta tā: “Izskatās, ka cilvēktiesības ir jājamzirdziņš visiem noziedzniekiem – gan zagļiem, gan slepkavām. Nevienu neuztrauc upuru likteņi. Esmu šokēta par to, ka tiek kavēta noziedznieka izdošana.”
I. Ziemele: – ES valsts pilsonim būtu lietderīgi zināt, ka pastāv Eiropas Cilvēktiesību tiesas reglamenta 39. pants, kas ļauj ikvienam, kurš ar sūdzību vērsies tiesā, prasīt procesa laikā noteikt pagaidu statusu vai pasākumu. Tiesa vai nu pieņem, vai nepieņem lēmumu, un tas ir vērsts vienīgi uz to, lai netiktu traucēta tiesā iesniegtās lietas izskatīšana. Savu sacīto precizēšu ar piemēru. Kāds astoņpadsmit gadus vecs jauneklis S., Vācijas pilsonis, kurš uzturējās Lielbritānijā un ASV, tika turēts aizdomās par vairāku slepkavību veikšanu ASV. Amerika prasīja viņa izraidīšanu, balstoties uz divpusējo ASV un Lielbritānijas tiesiskās palīdzības un izraidīšanas līgumu. Persona S. uzskatīja, ka no Lielbritānijas viņu izraidīt nedrīkst, jo Amerikā viņam draud nāvessods. Turklāt uz nāvessoda izpildi viņam vajadzēšot gaidīt vairākus gadus.
ECT piemēroja tiesas reglamenta iespēju pieprasīt Lielbritānijas valdībai apturēt izraidīšanu, kamēr tiesa izskatīs S. sūdzību pret Lielbritāniju par to, ja šī valsts pieļaus viņa izraidīšanu, pret viņu Amerikā izturēsies necilvēcīgi. Tas notika 1989. gadā. Tiesa pateica, ka no cilvēktiesību viedokļa izraidīšana kā tāda nav ne pieļaujama, ne aizliedzama, tas ir suverēnas valsts lēmums atbilstoši tās tiesību aktiem. ECT ir svarīgi noskaidrot, vai pēc personas izraidīšanas vispār varēs izskatīt konkrēto sūdzību un vai tam būs kāda jēga. Varbūt tiks ieguldīti lieli resursi, lai uzrakstītu spriedumu, bet tam cilvēkam no tā nebūs nekādas palīdzības. Tas būtu pretrunā ar efektīvu cilvēktiesību aizsardzības principu.
Cilvēktiesību konvenciju parakstījušās dalībvalstis atbilstoši šīs konvencijas 19. pantam uzlika ECT par pienākumu sekot, vai valstis pilda saistības, ko tās uzņēmušās. Reglamenta 39. panta jēga ir situācijas pagaidu iesaldēšana, lai tiesa varētu pildīt to pienākumu, ko valstis tai ir uzticējušas.
Cilvēktiesību konvencijas 34. pants noteic, ka valstis neliegs saviem iedzīvotājiem tiesības vērsties ECT. Ne tikai izraidīšanas, arī citos gadījumos, kad valstis var traucēt šīs tiesības. Tiesas praksē izraidīšanas gadījumu lietu ir samērā maz. Tiesnešiem biežāk jāskata deportāciju lietas, gadās ar ģimenes tiesībām saistītas prasības, bērnu nolaupīšanas gadījumi.
Visos šādos gadījumos tiek iedarbināts tiesas reglamenta 39. pants.
– Tātad ECT galvenais uzdevums ir izzināt, kādi būs apstākļi valstī, uz kuru persona, iespējams, tiks izraidīta? Mūsu gadījumā Amerikā…
– Tiesa vērtē, vai konvencijas dalībvalsts, pieņemot lēmumu par izraidīšanu vai deportāciju, ir novērtējusi, vai varētu tikt skartas personas tiesības saņēmējvalstī.
M. Libeka: – Uz cik ilgu laiku tiesa ir iesaldējusi Čalovska lietu?
– Lietas, kurās tiek piemērots Tiesas reglamenta 39. pants, ir prioritāras lietas, jo ne mums, ne prasītājam, ne valstij nav jēgas pagaidu iesaldēšanu turēt bezgalīgi. Lai operatīvi tiktu galā ar šīm lietām, citas noliekam malā.
V. Krustiņš: – Ko Latvijas valstij nozīmē ECT aizliegums uz laiku izdot Čalovski?
– Reglamenta 39. panta piemērošana valstij nozīmē to, ka ir ierosināta lieta un to tiesa skatīs. Valstij ir jāievēro konvencija un jāpilda pienākumi šīs lietas procesā tāpat kā visos procesos, kas sākti pret valsti.
Tiesas uzdevums ir noskaidrot, vai attiecīgās valsts institūcijas, pieņemot lēmumu izdot personu citai valstij, ir ņēmušas vērā minimālos konvencijas noteiktos cilvēktiesību principus.
– Mūsu lasītāji vaicā, vai ECT uzdevums ir noskaidrot, vai ir ievērotas cilvēktiesības? Nevis bija vai nebija izdarīts noziegums?
– Cilvēktiesību tiesa nekad nevienam nav spriedusi – tu esi vainīgs vai nevainīgs, tā ir nacionālās tiesas kompetence, jo ECT nav apelācijas vai kasācijas instance. ECT kompetence ir izvērtēt sūdzības par nacionālo tiesu darbu, kas varētu būt pretrunā ar kādiem konvencijas pantiem. Piemēram, ECT vērtējums par taisnīgu tiesas procesu vai nu izdošanas, vai jebkurā civillietā ir vienlīdz vērtīgs valsts iedzīvotājiem, jo parāda, kur vēl jāstiprina šīs garantijas.
– Amerikas tiesu cilvēciskuma apšaubīšana kļūst par politisku, nevis tiesisku jautājumu. Mēs šaubāmies par krietnās demokrātiskās Amerikas tiesu sistēmas taisnīgumu un cilvēciskumu?
– Lietā, kuru es jums minēju un kurā bija iesaistīta Lielbritānija un ASV, ECT ņēma vērā ne tikai nāvessoda draudus, bet arī to, ka jaunam cilvēkam smagos apstākļos nāvessods būs jāgaida ilgus gadus. Izvērtējot šo apstākļu kopumu, tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā kopējā situācija pret jauno cilvēku, kas viņu sagaidītu Amerikā, būtu necilvēcīga.
– Daudzi nesaprot, kā tā var būt, ka cilvēku, ko tur aizdomās par starptautiskiem noziegumiem, tomēr neizdod izmeklēšanai un tiesāšanai.
– Kā jau teicu, ECT lēmums par 39. panta piemērošanu ir procesuāls lēmums, kas garantē to, ka tiesai būs iespēja izvērtēt, vai izdošana atbilst konvencijai vai ne. Nevajadzētu izdarīt nekādus secinājumus par lietu, kas ir procesā.
Tikai vienmēr jātur prātā, ka Latvijai kā Eiropas Savienības un arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstij visos šajos procesos ir jāievēro taisnīgas tiesas princips un citi cilvēktiesību principi.
Ir jāsaprot, ka ECT ir pieņēmusi procesuālu lēmumu, kas sekmēs, lai lieta tiesā tiktu normāli izskatīta un lai puses varētu normāli sagatavot savus argumentus.
– Mūsu cilvēkiem būtu pilnīgi vienalga, kur tiesā – Eiropā, Amerikā vai Latvijā, jo cilvēka elementārās taisnības apziņa liek par zagšanu tiesāt.
– Protams, pilnīgi normāla reakcija.
V. Krustiņš: – Vai Latvijā ir izmeklēšanas profesionāļi, kas spējīgi izmeklēt noziegumus virtuālajā vidē?
– Vienmēr jāatceras, ka var aicināt talkā kolēģus no citām valstīm.
– Kāda situācija Latvijā ir ar cilvēktiesību ievērošanu?
– Ļoti spilgts piemērs ir lieta “Nagla pret Latviju”. Izvērtējot šo lietu, tiesa konstatēja, ka izmeklēšanas tiesnesis nepārliecinājās, vai kratīšana bijusi samērīgi saplānota ar demokrātiskas valsts vērtībām, šajā gadījumā ar pienākumu aizsargāt vārda brīvību un žurnālistu avotus. Kriminālprocesa izmeklēšanas tiesnesis ir garants tam, ka cilvēktiesības tiek ievērotas.
Sabiedrības atsauksmes par spriedumu liecināja, ka tā ir gandarīta par iznākumu. Cilvēki atzina – pat ja Eiropā ir dažādas problēmas, šis spriedums aizsargā vērtības, kas ir svarīgas arī Latvijai, un tādēļ vien ir vērts būt iekšā Eiropas procesos.
– Vai piekrītat kritiķiem, kas apgalvo, ka Latvija tiekot ECT bieži notiesāta?
– Lai to apgalvotu, ir jāzina, kādā svaru kategorijā Latvija ir ierindojama. Vēsturiski salīdzināmā grupa ir Centrālās un Austrumu Eiropas valstis, kas ir pārdzīvojušas totalitārisma režīmu un bijušas padomju sociālistisko tiesību lokā. Kā tiesnese esmu strādājusi ar daudzām šīm valstīm, un man jāteic atklāti, ka ir vairākas lietas, kur Latvija ir ļoti stipra un pat stiprāka. Piemēram, akadēmiskajās diskusijās par cilvēktiesību problemātiku, ko šad tad turpina politiķi un likumdevēji Saeimā un pārņem arī tiesu prakse. Tomēr esam kaut ko panākuši, un par to ir gandarījums.
Piemēram, Polijai, Rumānijai, Itālijai, Slovēnijai ir daudz problēmu tiesu sistēmā. Tur tiesas parasti lietas skata pat desmit gadus un vairāk, Latvijā tās var būt atsevišķas lietas, bet ne sistēmas problēma. Kopš 2005. gada, kad padomju laika kriminālprocesa kodekss aizstāts ar Kriminālprocesa likumu, ir atrisinātas daudzas no padomju laika mantotās problēmas krimināllietu skatīšanā.
Izskatot Strasbūrā no Latvijas saņemtās lietas, tiesa nav konstatējusi, ka valstī ir acīmredzamas antidemokrātiskas problēmas. To es nevaru teikt par dažām citām valstīm salīdzināmā valstu grupā. Latvija patlaban ir iegājusi tiesu sistēmas slīpēšanas stadijā. Tas nozīmē, ka tiesībsargājošām institūcijām ir jāsasniedz nākamā demokrātiskās attīstības pakāpe.
Ļoti nepieciešamas ir mūžizglītības programmas, kas atbilstu mūsdienīgai pasaules virzībai.
