Kur palika konkurence? 7
– Kā vērtējat faktu, ka uz iespēju veidot deju lieluzvedumu Daugavas stadionā 2018. gada svētkos šoreiz pretendēja tikai viena radošā komanda?
M. Alpa: – Negatīvi! Bet, ielūkojoties Latvijas Deju svētku vēsturē, redzam, ka līderu tēma vijusies cauri tiem visiem. No I līdz V svētkiem līdere bija Milda Lasmane, no V līdz XII šo stafeti pārņēma Ingrīda Edīte Saulīte, sadarbībā ar Uldi Žagatu un citiem režisoriem dažos svētkos viņa veidoja pat divas programmas. Un tad nāca manis minētās pārmaiņas 1998. gadā. Taču šī patiesi bija pirmā reize, kad pieteicās tikai viena radošā komanda. Tiesa, uz “Arēnas” koncerta radīšanu bija seši pretendenti. Arī ļoti interesants fakts. Tomēr es neskatos pesimistiski, jo pēc 2013. gada svētkiem starpsvētku posmā nevienu programmu nav veidojuši Jānis Purviņš un Jānis Ērglis, svētki bijuši citu horeogrāfu rokās. Programmas veidojuši mūsu sarunā klātesošā Zanda Mūrniece, Iveta Pētersone-Lazdāne, Gints Baumanis, Gunta Skuja, Aija Āre…
R. Spalva: – Bet konkurences trūkuma cēlonis varbūt meklējams nolikumā, kur kā viens no kritērijiem minēta pieredze lieluzvedumu veidošanā. Vecums nevar būt priekšrocība! Otrkārt, nolikumā jāpaplašina uzdevumi. Mēs, kas bijām pieaicināti kā eksperti vērtēt lieluzveduma koncepciju, saņēmām vienu lapiņu ar koncepcijas izklāstu, un no tās nācās secināt – būs vai ne labs uzvedums. Tur nebija ne eventuālā repertuāra, ne pieaicināto komponistu vārdu un trūka daudz kā cita. Tikai koncepcijas izklāsts – tas ir pārāk maz prasīts. Šajos nolikumos jāieraksta, ko īsti gribam Deju svētkos redzēt. Piemēram, noteiktu skaitu tautas deju un atzītāko skatuves deju. Un tad lai radošās komandas ir tik laipnas un iekļauj šīs prasības savā konceptā!
M. Alpa: – Tas nebūtu pareizi! Tādā gadījumā LNKC kā rīkotājs noteiktu radošām personībām, kas viņām jādara!
E. Spīčs: – Kas maksā – šajā gadījumā LNKC –, tas pasūta mūziku. Nolikumā noteikti var būt ierakstīts, ka jābūt tautas dejai un arī zināmā proporcijā starp skatuviskās dejas žanriem. Bet šoreiz bija sajūta kā tajā pasakā, ka tautas deja ielikta ragaviņās un kopā ar tautas tērpiem aizvesta uz mežu. Man nav skaidrs, kāpēc sabiedrībai jātērē līdzekļi vienas – jaunrades deju attīstītāju – sociālās grupas interesēm, ja šīs grupas pārstāvjiem nav svarīgas sabiedrības intereses kopumā?
J. Ērglis: – Bet jūs taču neteiksit, ka tautas deju vai danci, kas iet pa apli, mēs varam viens pret vienu pārnest stadionā? Mums taču tomēr ir jāveido apdare, vai ne?
E. Spīčs: – Bez šaubām. Taču ir vairāki ceļi, kā to izdarīt, un folkbalets nebūt nav vienīgais risinājums. Tā nedrīkst būt centrālā un galvenā pieeja. Un vēl. Pēc Dziesmu svētkiem dziedātāji un arī publika iet mājās dziedot, bet dejotāji velkas noguruši. Diemžēl neviena jaunrades deja no skatuves nav nokāpusi pie tautas, un tauta nav kļuvusi ne par vienu tautas deju bagātāka. Tā ir patērniecība, ja deju svētki ir tikai šovs.
J. Ērglis: – Deviņdesmitajos krasi pievērsāmies tautas dejai, nozare strikti sāka strādāt pie tautas tērpu sakārtošanas, un mēs atkāpāmies no baletiskajiem elementiem skatuves dejā. Bet 2003. gadā no ļoti daudziem jauniešu deju kolektīviem dzirdējām vēlmi pēc sarežģītākām dejām.
L. Baumane: – Protams, mēs vēlamies, lai ir pietiekami sarežģītas dejas, nevis jāsoļo stadionā no viena punkta uz otru. Sarežģīta, bet lieliska, piemēram, ir Lilijas Lipores deja “Tirgus dancis”. Bet daudzi protestē pret Jāņa Purviņa iecerētajām baleta kustībām, kas piemērotas pie baleta stieņa, bet kurās sapinas pat pieredzējušu kolektīvu dejotājas.
R. Spalva: – Ir dažādas dejotāju varēšanas līmeņa grupas. C grupas un senioru repertuārā, piemēram, tieši prasās pēc vienkāršām tautas deju svītām, apdarēm. Nesen pie manis viesojās kolēģe no Nīderlandes un brīnījās – kur mums tik daudz jauniešu dejo? Un pati arī atrada atbildi: viņus piesaista jaunās horeogrāfijas un autordejas! “Mūsu, profesionāļu, uzdevums ir nepazaudēt līdzsvaru starp jaunradi, tās zelta fondu un tautas deju.”
E. Spīčs: – Bet priekšstats par tautas dejas vienkāršību arī ir mīts! Gadsimtu gaitā izveidojusies tautas dejas horeogrāfija ir daudzveidīgāka un sarežģītāka nekā daža laba jaunradītā skatuviskā deja. Pats esmu atjaunojis vairākas tautas dejas, no kurām, piemēram, “Aulejas Žeperi”, savulaik dejoja “Daile” un tagad “Dancis”. Folkloras krātuvē ir atrodami apraksti arī par stipri sarežģītām tautas dejām.
– Vai koncepciju izvērtēšanas siets bija gana smalks un caurspīdīgs?
M. Alpa: – Bija gan! Atšķirībā no iepriekšējiem svētkiem jaunums, ka, sludinot koncepciju ideju konkursu, aicinājām pieteikties nevis atsevišķus cilvēkus, bet jau radošās komandas – horeogrāfu, režisoru, scenogrāfu… Ideju konkursā uzvarējušo (kā jau teikts, bez konkurences) radošo komandu žūrija aicināja uz interviju un tikai tad ar to noslēdza līgumu par koncepcijas izstrādi. Iesniegto koncepciju vētīja gan nozares padome, gan Mākslinieciskā padome. Žēl, ka visu šo procesu nefilmēja, to varētu rādīt jebkuriem starptautiskiem novērotājiem.
– “Māras zemes”radošā komanda atlīdzībā (pirms nodokļu nomaksas) saņems 32 000 eiro. Kādēļ tieši šāda summa?
– Atlīdzība nav mainījusies ne kopš 2013., ne 2008. gada svētkiem. Manuprāt, atlīdzība ir neadekvāti maza, bet tā tiek plānota LNKC piešķirtā budžeta ietvaros. Tādu pašu atlīdzību saņem arī Noslēguma koncerta veidotāji. Šīs summas tiek salāgotas, ņemot vērā projekta lielumu, nozīmīgumu, dalībnieku skaitu. Savukārt par autorhoreogrāfiju tās autors saņem 350 eiro pirms nodokļu nomaksas. Un manā uztverē arī tas nav daudz, jo runa ir par dejas sacerēšanu, aprakstu, zīmējuma veidošanu un iestudēšanu kolektīvam.
J. Daugavietis: – Valsts maksā, iegulda šajā procesā līdzekļus, algo vadītājus, bet ko saņem pretī – deju lieluzvedumu, koncertu, šovu? Tas ir pievilcīgi. Bet nozarei var arī vaicāt – ko esat iemācījuši tautai un cik lielā mērā tautai ir bijusi iespēja līdzdarboties? Nekad neesmu dejojis kādā ansamblī, bet būtu ļoti priecīgs, ja, piemēram, Vērmanes dārzā Dziesmu un Deju svētku laikā ikvienam būtu iespēja iemācīties kādu soli vai deju.
J. Ērglis: – Deja ir jāmācās ilgi, un tās apguvei ar vienu vakaru Vērmanītī gan būs par maz.
E. Spīčs: – Latvieši ir kā dziedātāju, tā arī dejotāju tauta. Tas ir ierakstīts jau mūsu himnā. Tāpēc ir pamats sabiedrības lielajai interesei un arī bažām, kādi būs nākamie Deju svētki?
